Ceļojums pastkartēs. Atslēgu pilsēta

Rialto, Venezia, 2011

Atslēgu pilsētā ir daudz atslēgu? Nekā! Daudz tajā ir galeriju. Pasāžu. Arku. Jauka patvēruma no lietus. Arī atslēgu tajā, protams, ir daudz, taču galeriju ir vairāk.

Patiesībā Atslēgu pilsēta ir burvīga pastaigām lietainās dienās. Es dievinu šo pilsētu lietū. Es to nepazīstu, kad spīd saule. Es tajā apmaldos, jo pazīstu to vien lietussarga kupola augstumā.

Beidzas viena galerija, un tas notiek tikai tādēļ, lai pēc mirkļa savā patvērumā cilvēku pieņemtu nākamā. Galerijas nav egoistiskas. Tās dalās. Dalās mīlestībā. Dalās cilvēkos. Dalās cilvēkmīlestībā. Dalās patvērumā. Dalās ar cilvēkiem.

Galerijas ir burvīgas. Tās rada sajūtu, ka atrodies milzu mājā un klīsti pa tās bezgalīgajiem gaiteņiem. Bet Atslēgu pilsēta ir savādāka māja nekā tās paziņa austrumkrastā. Atslēgu pilsētā dzīvo cilvēki. Tie nav tādi kā mēs, ko slinkais sicīlietis vilciens izmet tajā pa ceļam uz Turīnu vai Livorno.
Lietum līstot, Atslēgu pilsētas galerijas iegūst aizkarus. Muzikālus aizkarus. Slapjus aizkarus. Dabas dāvinātus aizkarus, kuri noslēpj pilsētas dzīvi zem galeriju arkām. Un tad Atslēgu pilsēta top pavisam romantiska.

Bet piepeši galerija beidzas un iestājas apjukums. Mani pārņem smiekli. Ko nu? Hei, lūk nākamā galerija! Vai es tur biju? Kāda tam nozīme?! Galvenais ir atrast nākamo galeriju.
Piepeši tieku aiz rokas ievilkta kādā pavisam niecīgā kafejnīcā.

Jocīgi. Vienmēr biju domājusi, ka šādas kafejnīcas ir vien filmu un seriālu dekorācijas. Esmu tādas redzējusi neskaitāmās filmās iz CineCitta’. To nevar aprakstīt. Šī kafejnīca ir jājūt. Ir jāsēž uz ērtā samta dīvāniņa pie maza, apaļa galdiņa un jādzer tēja. Var arī piemeklēt tējai piemērotāko cukura maisiņu un pagrauzt salmiņus. Vai arī slīcināt tējā nolemtu citrona šķēlīti. Ir jāklausās lietus lāsēs. Ir jānopēta veci spēļu automāti, kas nolikti abpus durvīm kā tādi veci sargonkuļi, lai atpelna savu pensiju. Ir jāignorē bariņš skaļas jaunatnes, kam nupat beigusies skola un pa ceļam uz mājām tie iesprukuši šai kafejnīcā. Ir jāpavirzās, kad darījumu onkulis, lasot jaunumus par Milānas Somu, spraucas iesēsties samta dīvāniņa apskāvienā pie blakus esošā mazā galdiņa. Ir jāklausās Radio Italia un jādungo līdzi kādai jaukai dziesmai, kurai vārdus zināt nav nepieciešams...