The new home

This blog now lives HERE .

Book review: Daughter of Smoke and Bone

Although Im awful at reviews I thought Id share my opinion on a book Ive finished reading a few days ago.
ps: they say its gonna be made into a movie - makes me wonder who will play both title characters? And special effects people will surely have their hands full. :)

Daughter of Smoke and Bone by Laini Taylor
My rating: 5 of 5 stars

I was in a foreign city and desperate for a good book to keep me company. After a long rummage in the "fantasy" section at some bookstore I was faced with a choice between 3 possibilities, including this one. What made me favor this book was a quote by Patrick Rothfuss on the back cover. So I thought to myself - if my favorite writer wishes he had written this book then it must be good. And oh boy was it good... It was AMAZING!!! Its a wonderfully written book with a great storyline and such a beautiful love story to go with it. Cant wait for part two!!!

View all my reviews

The Aim

The Aim. 2012

Once the flirty God of Love aimed for yet another maiden's heart.

But by mistake he chose a poisoned arrow making the hearts of lovers rot, and their love went terribly awry.

Since then he dares not face his shame.

Since then, they say, she does not believe in love...

The unbelievable

Its unbelievable to think that only 1681 km aka 150 minutes worth of flying away from here the trees are in bloom and the air is full of spring. Here you can find hints of spring in the air as well, but here that fragile spring is still fighting off the grabby hands of winter.

The Sunset in Bloom, St James Park, 2012

The view she faced was stunning. She almost didn’t recognize the City. Streets lined with magnolia and white lilac in full bloom. The change was too unexpected from the winter scenery she remembered. White flowers now filled the streets instead of snow, yet the reflective cobblestones of the pavement and liquid emerald of the bay where exactly the way she remembered.

A soft breeze of warm spring air saturated with the sweet delicious scent of lilac wrapped around her like a shawl.

/Biankonera "The Beautiful Lies. Legends from the City of Water Mirrors", 

an excerpt/

The world through 50 mm

Ornamentale, Cesis, Latvia, 2010

Different lenses offer different ways of seeing the world. The telephoto lenses tend to make a photographer lazy, since you have the comfort of a zoom at your fingertips, and laziness tends to scare away creativity. So, to prevent that from happening, and also since its almost springtime, Ive decided to create a challenge for myself. The challenge of the "nifty fifty" that many photographers have tried before me and found to be an absolute success and enjoyment.

This means that from March I will "glue" the gem that is 50 mm / f 1.8 lens to my trusted camera and see the world only through this magical perspective. The idea is to keep this up all spring but you never know...

And what better way to get it started than in one of the most exciting cities of Europe (if not the world for that matter). Which one is that, you might ask? Now that will have to remain a little secret until my return. :)

Discovery. Of sorts.

Kensington Gardens, London, 2009

She started towards a white palazzo she noticed hiding behind a bunch of snow-covered trees and a vast pond of an undefined shape. 

The façade of the building was clad with snow-white marble. The light and shadow effect the arcades created along with incredibly powerful sculptural features on the sides of the façade contrasted with the flat surface of its centre decorated with elaborate decorations made in white gold. The façade spoke perfectly of splendor, there was no doubt in that, yet the statement was not as blunt and in-your-face as that of the Ca’ Diamante’s façade.


The building seemed immense, but she was fascinated by its lightness which – she reasoned – must have been due to its massive windows. The palazzo appeared floating atop the vast, mirror-like pond, where its façade was reflecting in all its glory.

Everything – the ground, the sculptures, the benches, the trees and the shrubs – was covered in snow. The pathway was cleared, though, revealing white marble tiles under the powdery snow. There was no wind here, which was a sharp contrast to the storm raging outside and within the white wall of fog. And it was peacefully calm and quiet with the only sound now and then coming from the wings of white birds flying around and the snow quietly crunching beneath her feet.


/Biankonera "The Beautiful Lies. Legends from the City of Water Mirrors", an excerpt/

Inseparable

Elly and her clones :)

once went for a walk on a beach

on a not so sunny day

when the sea was flat as a board 

and one color with the sky above.

You really couldn't tell them apart that day...

Beach stories, 2009

Marina

The Calm of Monday Morning

Desenzano, Lago di Garda, 2010

Marina, Desenzano del Garda, 2010

Boat rent, Desenzano del Garda, 2010

Tonale, Desenzano del Garda, 2010

Holding up the Sky, Desenzano del Garda, 2010

Arrivals, Desenzano del Garda, 2010

Reflections

Reflection. Estonia, 2010

        “The House of Visible Thoughts is a dangerous place.”

“Why? Whats so bad about it?”

“Its a place where reflections live.” He shook his head, turning away. “It used to be a place...” His voice got swept away by silence as though a sudden gust of wind had blown out a candle's flame.

“What... place?”

“A sort of a... healing place... if you will, although “healing” is the most misleading word one could use when describing it.”

“What was going on there?”

“It was a place where those who had lost their grasp on reality lived. Its where they faced all their reflections, where they were forced to deal with whatever was bothering them. Eventually the place got abandoned but the reflections never left, they are all still there, lurking about beneath the darkest layers of shadows.”

/Biankonera "The Beautiful Lies. Legends from the City of Water Mirrors", an excerpt/

Ceļojums pastkartēs. Atslēgu pilsēta

Rialto, Venezia, 2011

Atslēgu pilsētā ir daudz atslēgu? Nekā! Daudz tajā ir galeriju. Pasāžu. Arku. Jauka patvēruma no lietus. Arī atslēgu tajā, protams, ir daudz, taču galeriju ir vairāk.

Patiesībā Atslēgu pilsēta ir burvīga pastaigām lietainās dienās. Es dievinu šo pilsētu lietū. Es to nepazīstu, kad spīd saule. Es tajā apmaldos, jo pazīstu to vien lietussarga kupola augstumā.

Beidzas viena galerija, un tas notiek tikai tādēļ, lai pēc mirkļa savā patvērumā cilvēku pieņemtu nākamā. Galerijas nav egoistiskas. Tās dalās. Dalās mīlestībā. Dalās cilvēkos. Dalās cilvēkmīlestībā. Dalās patvērumā. Dalās ar cilvēkiem.

Galerijas ir burvīgas. Tās rada sajūtu, ka atrodies milzu mājā un klīsti pa tās bezgalīgajiem gaiteņiem. Bet Atslēgu pilsēta ir savādāka māja nekā tās paziņa austrumkrastā. Atslēgu pilsētā dzīvo cilvēki. Tie nav tādi kā mēs, ko slinkais sicīlietis vilciens izmet tajā pa ceļam uz Turīnu vai Livorno.
Lietum līstot, Atslēgu pilsētas galerijas iegūst aizkarus. Muzikālus aizkarus. Slapjus aizkarus. Dabas dāvinātus aizkarus, kuri noslēpj pilsētas dzīvi zem galeriju arkām. Un tad Atslēgu pilsēta top pavisam romantiska.

Bet piepeši galerija beidzas un iestājas apjukums. Mani pārņem smiekli. Ko nu? Hei, lūk nākamā galerija! Vai es tur biju? Kāda tam nozīme?! Galvenais ir atrast nākamo galeriju.
Piepeši tieku aiz rokas ievilkta kādā pavisam niecīgā kafejnīcā.

Jocīgi. Vienmēr biju domājusi, ka šādas kafejnīcas ir vien filmu un seriālu dekorācijas. Esmu tādas redzējusi neskaitāmās filmās iz CineCitta’. To nevar aprakstīt. Šī kafejnīca ir jājūt. Ir jāsēž uz ērtā samta dīvāniņa pie maza, apaļa galdiņa un jādzer tēja. Var arī piemeklēt tējai piemērotāko cukura maisiņu un pagrauzt salmiņus. Vai arī slīcināt tējā nolemtu citrona šķēlīti. Ir jāklausās lietus lāsēs. Ir jānopēta veci spēļu automāti, kas nolikti abpus durvīm kā tādi veci sargonkuļi, lai atpelna savu pensiju. Ir jāignorē bariņš skaļas jaunatnes, kam nupat beigusies skola un pa ceļam uz mājām tie iesprukuši šai kafejnīcā. Ir jāpavirzās, kad darījumu onkulis, lasot jaunumus par Milānas Somu, spraucas iesēsties samta dīvāniņa apskāvienā pie blakus esošā mazā galdiņa. Ir jāklausās Radio Italia un jādungo līdzi kādai jaukai dziesmai, kurai vārdus zināt nav nepieciešams...

Floral lemonade

Lets start a new month with a bit of refreshing pink floral lemonade! :)

The winter. Take 2

Lets face it - winter is a gorgeous season! 

Although when it finally arrives we complain that its too cold with too much snow. 

And still in spite of that its so beautiful...

(click the link below for a piece of beautiful music)

Vivaldi. Four Seasons. Winter

Winter according to me, Jurmala, Latvia, 2012

Still life. Adventures of an apple

Still life is my chosen subject matter for January.

Lets see what results this adventure had.

ps: no apple was harmed in making of these photographs. :)

Ceļojums pastkartēs. Par zvanu dabu

Burano, 2011

Pa vaļējo logu ieplūst baznīcas zvanu skaņas. Es aizveru acis. Man piepeši šķiet, ka atrodos kādā Florences palaco, kam pieaugusi gadsimtiem gara bārda. Es gribu, lai šī skaņa nekad nebeigtos. Es gribu, lai tā piepilda visu šo dienu. Patiesībā visu manu mūžu. Nē, es nevēlos būt mūķene un pakārtot savu dzīvi šīm skaņām. Es vēlos, lai šīs skaņas man pasaka, ka viss būs kārtībā. Vienmēr.

Es pasmaidu. Jau atkal. Es nespēju nesmaidīt. Es nespēju piespiest sevi no jauna aizslēpties aiz derdzīgās, pelēkās betona maskas.

Garnjano es ienīdu zvana skaņas. Garnjano bija apsēdis visnejaukākais zvans, kāds vien iespējams. Tas nespēja klusēt ilgāk par pusi no stundas. Pat naktī. Tas ālējās ik pēc puses no sešdesmit minūtēm. Un tam bija gluži vienalga, ka man gribējās gulēt. Tam neinteresēja tik pasaulīgas lietas. Tam bija uzdots ik pēc noteikta laika ziņot, ka viss ir kārtībā. Un cilvēks pierod. Cilvēks pierod pat pie ūdenskrituma dārdoņas, un tā vairs nešķiet kaitinoša. Atceros, reiz Garnjano pamodos nakts vidū no visneiedomājamākās lietas. Pamodos, jo bija klusums. Absolūts, totāls klusums. Pat strada statale zem mana loga bija apklususi. Un arī zvans klusēja.

Zvans apklust, taču gaiss joprojām turpina vibrēt. Es pasmaidu.

Zvani. Tie ir neatņemama Itālijas sastāvdaļa. Zvani ir visur. Gan milzīgajā, apnicīgajā Milānā, kur ir pārāk piesmēķētas ielas, pārāk +32 grādi pusnaktī, pārāk daudz visa kā, gan Rapallo, ko pasargājošā lokā apskāvis kalns. Vai zvans bija arī Spiazzi? Bija. Noslēpies zem kalna, bet bija.

Zvani. Tie mēdz būt gan jauki, gan gauži apnicīgi. Tādi kā Garnjano zvans, kam nebija miera ne dienu, ne nakti. Bet ir pavisam jauki zvani. Tādi, kas liek iedomāties Visvareno gatavojam sev rīta cafe latte, un zvana skaņas  rodas no sudraba karotītes pieskaršanās smalkai porcelāna krūzītei – viens šāds pieskāriens un gaisā izskan burvīgi liega skaņa.

Zvani. Tiem mūždien līdzi nāk saule. Dzirdot zvanu skaņas es vienmēr redzu sauli. Pat tad, kad tā par varītēm grib aizslēpties aiz mākoņu segas. Nesanāks. Es vienalga redzu. Burvīgi siltu, samīļojošu rītu pie Gardas ezera. Maigu, miegainu pēcpusdienu Ligūrijā. Slinku Milānas svētdienas rītu, kas izliekas guļam pēc nakts uzdzīves. Es redzu. Aizvērtām acīm. Un tas mani sasilda.

Flower time

There's something about winter that makes me turn to photographing flowers.

Enjoy! :)

Ceļojums pastkartēs. Siesta

La siesta fellina. Torcello, 2011

Siesta. Tas ir laiks, ko itāļi uzskata par normālu dienas sastāvdaļu - kā rītu, vakaru un pēcpusdienu. Tas ir laiks, ko tik ļoti nīst tūristi un citi iebraucēji, kas nav pieraduši pie līdzīgām izdarībām.

Siesta. Tā tracina tikai tad, kad to nesaprot. Arī mani tracināja. Pirms kāda laika. Tagad man siesta netraucē, jo es zinu, kas šim lācītim vēderā. Es zinu, ka no vieniem līdz četriem pēcpusdienā nekas nenotiek. Es zinu, ka šai laikā visiem skatlogiem priekšā ir restes. Es zinu, ka šai laikā darbojas vien daži pārtikas veikali. Vidēji lielie. Arī lielie. Arī dažas kafejnīcas. Un vasarā apkārt klīst vien karstuma apdullināti tūristi.

Manuprāt, siestu vajadzētu ieviest arī Ziemeļu pilsētā X. Siesta nomierina. Tā atslābina. Tā ļauj pagulēt. Tā ļauj atvilkt elpu pēc rīta cēliena mežonīgā skrējiena laikam pa priekšu. Pagulēt... cik tas skan jauki. Savā patiesākajā būtībā esmu nelabojama miegamice. Miegs man uzbāžas vienmēr un visur. Taču tikai ar vienu nosacījumu ļauju tam sevi pārņemt – ja esmu viena.

Mmmm.. es varētu savu esību vienai nosaukt par individuālo siestu. Laiku, kad ego aiziet pačučēt. Laiku, kad ego nedara grēka darbus iedomājoties, ka ir pats svarīgākais pasaules viducī.

Siesta. Tā smaržo pēc miera. Tās skaņa ir pa ielām klimstošo tūristu soļi. Tā ir tveices pārņemta vasara un lietaini rudeņi, tā ir miglaina ziema un pēc magnolijām smaržojošs pavasaris.

Siesta ir mierpilns laiks. Laiks, kad nomierinās pat trauksmainākie darījumu ļaužu prāti. Un individuālā siesta ir laiks, kad nomierinās mans ego. Kad tas uz brīdi nevēlas nevienam pierādīt un parādīt savu svarīgumu.

Siesta. Tik pierasta vietējiem. Tik kaitinoša iebraucējiem. Tā pārņem pat tādu milzu skudru pūzni kā Milānu. Tai ir vara pār visu un visiem. Tai klausa. Tai pakļaujas. Tai ļaujas. Arī es. Es apsēžos uz soliņa starp diviem apelsīnu kokiem mierīgi smaragdzaļa ezera piestātnē. Ezers guļ. Kalni guļ, Pat mākoņi guļ. Siesta šeit pārņem visu un visus. Arīdzan mākoņus.

Es izvelku no somas pabiezu kladi ar ezera zaļuma vākiem un pildspalvu. Pildspalva nav zaļa, tā ir rozā. Kāpēc man ir rozā pildspalva? Nav ne jausmas, tā vienkārši gadījās. Es gudrā, iedvesmu meklējošā leņķī savelku uzaci. Nelīdz. Siesta ir pārņēmusi arī manas domas, nemaz nerunājot par iedvesmu, kas tagad tēlo apburto princesi un nereaģē uz savilktās uzacs saucieniem.

Ir karsts. Siltums joprojām ir ar oderi. Pārsildīts. Kā pārsildīts piens. Es ielieku pabiezo kladi ar ezera zaļuma vākiem un vienkārši gadījušos rozā pildspalvu atpakaļ somā un izstaipos. Izstaipos laiski kā kaķis, un man ir gluži vienalga, ka tā nav pieklājīgi. Ir siesta, un staipīšanās ir siestas sastāvdaļa.

Es palaižu skatienu skrējienā pāri ezeram. Tas neskrien. Tas lēni pārstaigā smaragdzaļo, mierīgo ūdens virsmu un atduras pret miegaini lēkšojošu Galileo Galileju.

Siesta pārņem visu un visus. Vienmēr.

Ceļojums pastkartēs. Vilciens

The Lights, Riga, 2011

Jau atkal esmu Milano Centrale. Savā prātā to vienmēr lamāju. Man tā riebjas. Riebjas, jo ir liela un skaļa. Tāpat kā Milāna. Un tajā ir daudz aizdomīga paskata cilvēku ar vēl aizdomīgāku skatienu. Maniaki. Paskatās uz tevi, un kājas top ledus aukstas. Esmu bailīga pēc definīcijas. Man ir bail no visa un visiem, kad esmu viena.

Murgaina dienas pirmā daļa man padevusies. Naktī nespēju aizmigt. Gulēju stundas divas. Kopā. Pa daļām. Mani bija sagrābusi histērija. Es trīcēju un drebēju kā apšu lapa. Pretīgi. Pēc tam es lidoju. Jau atkal. Un atkal ar divām lidmašīnām. Lielākajā no tām valdīja mežonīgs troksnis, un man piemetās galvassāpes. Nelīdzēja pat siltās bulciņas, plūmju džems un zemeņu jogurts. Man galvā bija motors. Tas pierēca man sajēgu. Cik riebīgi. Aiz loga bija žilbinoši balti mākoņi, taču tas labi. Baltie mākoņi aizžilbina bailes, kas paveras, planējot virs dabīga lieluma Eiropas kartes. Mākoņi rada ilūziju, ka esi uz zemes. Mākoņi pasargā. No bailēm. No panikas. Bet neglābj no motora rēkoņas ausī.

Vilciens ir mans trešais transporta veids šodien. Nē. Tomēr ceturtais, jo pirms lidmašīnām bija vēl automašīna. Pēc lidmašīnām bija autobuss. Autobuss, ko meklēju minūtes divdesmit, jo informācijai bija vienalga. Informācija lasīja žurnālu.

Tagad es beidzot sēžu vilcienā. Man vajag, lai tas aizved mani līdz Dženovai. Genova Piazza Principe.

Caur Milano Centrale stikloto jumtu manu slinki spīdam sauli.

Man ir uznācis neprāts. Esmu nopirkusi biļeti pirmajā klasē, jo gribu uzzināt ar ko tā atšķiras no otrās. Bija arī gauži komisks iemesls – sīknaudas pietika vien pirmās klases biļetei. Nu ja.. divdesmit pirmā gadsimta nabaga studenti brauc pirmajā klasē, jo otrās klases biļeti nevar atļauties… Bet pirmajā klasē ir jauki. Šeit ir klusums. Šeit ir miers. Šeit nav maniaku. Maniaki brauc otrajā klasē. Brauc un skatās geju porno, kamēr pa eju skraida mazi bērni.

13 un 10 minūtes. Dīvaini. 13 un 10 minūtēs vilcienam jāuzsāk čukināt Savonas virzienā, pa ceļam izmetot mani Genova Piazza Principe. Tā tam vajadzēja būt, bet nav. Vilciens ir aizmidzis. Tas guļ ciešā miegā uz septiņpadsmitajām sliedēm. Tas negrasās nekur doties.

13 un 15 minūtes. Joprojām tēlo aizmigušo princesi no pasakas.

13 un 20 minūtes. Mani lēnām pārņem panika. Vai atkal esmu ko sajaukusi? Man tā gadās. Es jaucu visu un vienmēr.

Balss no pretējā sēdekļa mani nomierina. Tā man jautā, vai šis ir vilciens uz Savonu. Atbildu, ka ceru. Es nomierinos, jo neesmu vienīgā, kas sajaukusi vilcienus. It kā tas spētu ko labot, gadījumā ja kļūda ir notikusi. Gadījumā, ja Milano Centrale ir mani piešmaukusi. It kā tas spētu mani katapultēt no vilciena brīdī, kad atklātos biedējošā patiesība.

13 un 25 minūtes. Notiek brīnums. Vilciens pamostas un pavisam nemanot mēs dodamies ceļā.

Lombardija ir plakana. Vismaz tās daļa, ko šķērso miegainais vilciens, kura galamērķis ir Savona. Brīžos, kad iestājas relatīvs klusums, man piepeši šķiet, ka esmu atpakaļ ziemeļos. Ainava ir tik līdzīga. Tik līdzena. Tik plakana. Es sabīstos, taču manas bailes aizskalo rīsu lauks. Un tad vēl viens. Un vēl. Es pasmaidu. Ziemeļos nav rīsu lauku.

Mani vilciens nevedīs līdz Savonai. Neesmu samaksājusi pietiekami daudz, lai tiktu vesta turp. Mani izmetīs Dženovā. Prinča laukumā.

Piepeši aiz loga iestājas tumsa, kas atkal ierauj mani dzīves īstenībā. Tunelis. Smīniņš izstaipās manās lūpās. Tunelis = Ligūrija.

Ligūrijā ir daudz tuneļu. Ligūrija pati brīžiem ir kā bezgalīgs tunelis. Šajos tuneļos ausis aizveras un cilvēks neko vairs nedzird. Ausis cilvēkam aizspiež kalns. Kalnu kutina tam cauri izurbušies miegaini vilcieni. Kalnam kut un tas smejas. Smejas un aizspiež cilvēkam ausis. Reizēm pat sāpīgi.

Winter

The wind was just a slight breeze. The snow was getting in her hair and in her eyes blurring her vision. Gaia had to look down if she didn’t want to walk with closed eyes. However, looking down was frightening. Beneath her feet the liquid emerald waves were playing hide and seek with the snowflakes.

 The howling wind around her and the emerald water – which seemed boiling by now - beneath her feet were paralyzing her senses, numbing her reflexes.

Through the swirling whiteness, she glanced in the direction of the island. She wasn’t sure weather the distance had diminished at least a slightest bit. She didn’t even know weather she was on the right track any more, but she had to be for the almost invisible narrow path was still beneath her feet which in this city always meant one will reach the chosen destination.

Gaia had no idea for how long she was walking. The very concept of time had disappeared and blended in with the howls of wind and the never-ending swirls of white pieces of ice.

The wind was roaring and swirling around her, making her struggle to stay on her feet. Gaia felt her feet move, but the fog and snow swirling inside it was so thick she wasn’t sure of that not being just her imagination. It seemed she had not moved an inch from the moment she had entered the swirling and roaring ice-cold whiteness. With every passing minute she felt like desperately pushing against the coldest and most immovable wall of cotton rather than pushing through it.

Snowflakes she remembered liking now felt like pieces of scattered glass. Each time they touched her skin felt like an attack of razor-sharp blades. Moreover, the fog itself felt like an ethereal substance penetrating her senses and her eyes. It did not matter if she closed her eyes or kept them open – everything was always white. It seemed no other colour existed here.

Ceļojums pastkartēs. Neesošās sliedes, skumjas un citi

On the road, Riga, 2011

Es atgriežos Milano Centrale. Šoreiz nenāku viena. Man pievienojas Samsonaits. Tas ir liels un mani tracina. Tracina, jo ir liels. Pārāk liels. Turklāt tas nestaigā kājām. Tas brauc. Tam ir riteņi. Pašam savi.

Ak jā, man vajag telefona karti. Patiesībā divas. Vienu tam, kurš pienaglots pie sienas, un tādu Milano Centrale ir daudz. Otru tam, kas saldi guļ manā plecu somā. Guļ, jo tajā nav dvēseles. Ziemeļnieka dvēsele nespēj izstiepties tik tālu. Ziemeļnieka dvēsele nav elastīga. Tādēļ to mainīšu pret dienvidu dvēseli. Tad telefons pamodīsies.
Pienaglotajam telefonam nepatīk manis piedāvātais plastikāta taisnstūrītis. To nupat nopirku, bet telefons viebjas. Tam nepatīk. Tam negaršo. Es pūlos to pierunāt, bet velti. Tam negaršo karte ar Venēcijas Marka mājvietu. Esmu izmisumā un grasos doties projām. Mani aptur. Aptur kāds dīvaina paskata un pilnīgi pretēja dzimuma cilvēks. Viņš neko nesaka tikai atņem man Svētā Marka bildīti. Jūtos stulba, jo neprotestēju. Cilvēks noplūc stūrīti un atdod man karti. Viņš prasa vai esmu English. Man kauns. Droši vien nosarkstu. Varbūt. Man nav spoguļa, kas to apstiprinātu vai noliegtu. Es apņēmīgi nosaku: no! Šis vārds ir daudzvalodīgs, daudzmēļains, jo lingua ir arī mēle. Nezin kādēļ man par varītēm negribas tapt pieskaitītai pie English. Es runāju savā valodā raiti un bez piepūles. Es daru to pietiekami skaļi. Pietiekami skaļi, lai dīvainais cilvēks un visi, kam intersē, zinātu, ka neesmu es English. Viņš jau neprasīja, vai runāju angliski. Viņš prasīja, vai esmu English. Esmu kosmopolīts, bet negribu būt English. Negribu, jo English uzvedas kā trauku veikalā palaisti savvaļas dzīvnieki.

Es velku Samsonaitu sev iepakaļ. Peroni sākas no ceturtā. Bet man vajag otro. Lai gan šeit nav peroni. Šeit ir sliedes. Mans vilciens atrodas uz neesošām sliedēm. Tas ir aizsūtīts uz sliedēm, kas neeksistē. Aizej tur, nezinu kur. Bet es neesmu pasakas varone un šī nav grāmata. Pasaku vai vēstures, bet nav. Grāmatai ir vāki. Šeit vāku nav. Grāmata ir arī spīdīgs, apaļš plastikāta gabals, ko apzīmē ar burtiem CD-ROM. Arī nekā spīdīga un apaļa šeit nav. Šeit ir Milano Centrale. Šeit var iekāpt vilcienā un braukt uz visām debess pusēm. Esmu izvēlējusies austrumus. Austrumus no Milānas. Dienvidus no Ziemeļu pilsētas X.

Vilciens klusi, neizdvešot ne skaņas, stāv uz sliedēm. Uz sliedēm numur divi. Uz neesošajām sliedēm. Tomēr tās eksistē. Pastāv. Tās nevar aizmukt, jo uz tām stāv vilciens. Gara vagonu virtene. Un šī virtene ir smaga.

Jāuzmanās. Vagoni ir numurēti. Mana biļete neļauj man iekāpt vagonā ar vieninieku uz sāniem. Man jākāpj tur, kur uz vagona sāniem gozējas cipars divi. Durvis ir ciet. Atkal jau durvis. It kā ar stiklu, bet neveras vaļā pašas. Tās gaida, kad tiks atvērtas. Tas, ka esi samaksājis par braucienu vēl nenozīmē, ka vilciens pats tev durvis savas atvērs. Vilciens ir sicīlietis. Un lombardieši savus tautiešus iz Sicīlijas uzskata par sliņķiem. Vilciens ir sicīlietis. Tātad slinks.

Caur stacijas troksni līdz manām ausīm izlaužas vārga dziesmas skaņa. Man kļūst skumji. Uz brīdi. Un tomēr skumji. Varbūt tas ir dziesmas ietekmē. Varbūt tā ir vientulības manipulācija ar manu saprātu. Man nav iemesla skumjām. Milano Centrale es neesmu viena. Te ir daudz tādu kā es. Nedaudz savādāku kā es. Tomēr tie visi ir tādi paši kā es. Un tomēr skumji. Tā nav riebīgā Skumju Vecene, kas nāk ar milzu sīpolu saišķi. Sīpoli saraudina. Sīpoli komandē asaru armiju. Tās klausa. Tās teciņiem vien šļūc pāri vaigiem. Tās neklausa saprāta pavēlēm apstāties. Sastingt. Nekā nebija! Skumju Vecenei ir pārāk daudz sīpolu. Milzīgs sīpolu saišķis. Kā viņa spēj to panest? Bet viņa jau nestaigā kā mēs. Tā ir ilūzija. Un ilūzijas lido. Ilūzijas staigā cauri sienām. Tāpat kā spoki. Un spoki ir ilūzijas. Vismaz man. Es neticu rēgiem. Manā pagātnē ir pārāk daudz rēgu. Es no tiem bijos. Taču tad man apnika. Man apnika baidīties. Man kļuva garlaicīgi baidīties. Es atvēru savas dvēseles skapjus. Atvēru arīdzan apziņas virtuves skapīšus. Es paņēmu saulainu sviferu un šausmu putekļi aizgāja pa gaisu. Kaulainām rokām vicinājās baiļu skeleti. Arī tos izmetu. Satvēru aiz kaulainajiem pirkstiem un izvilku no skapja. Ai, kā tie turējās pretī! Tiem bija labi skapīšos. Bet man bija garlaicīgi. Skumju Vecene ārdījās. Tā apmētāja mani ar sīpolu mizām. Tas nelīdzēja. Tā ķērās pie pašiem sīpoliem. Arī no tā nebija jēgas. Es tikai smīnēju un sviedu laukā skeletus. Tie brēca nelabās balsīs. Mana dvēsele skatījās šausmu pilnām acīm. Bet es grābu kārtējo skeletu aiz kaula un metu ārā. Tie saira gaisā. Tie saira, saskaroties ar saules gaismu. Skumju Vecene tvēra pēc pēdējā milzu sīpola. Es savilku grimasi. Tas bija pārāk kā vienmēr.

Un tad atnāca viņa. Cerību Jaunkundze. Viņa nenāca ar sīpolu saišķi. Viņai riebjas sīpoli. Un asaras. Un skumjas. Tā atnāca pavasarī. Tā atnāca un apbēra mani ar smaržīgiem magnolijas ziediem. Tā šķelmīgi ieskatījās man acīs. Un kopš tā mirkļa es neko neatceros. Neatceros neko par saviem skeletiem. Izņemot to, ka metu tos ārā. Viņa paņēma mani aiz rokas un veda sev līdz. Brīžiem vilkšus vilka. Es protestēju. Es spirinājos pretī. Es iebildu. Vismaz centos. Viņa teica – būs labi. Es neticēju. Viņai bija vienalga. Viņa vien šķelmīgi smaidīja. Viņa zināja ko dara. Es nezināju. Viņa iemeta mani autobusā. Sakravāja manas mantiņas un iemeta autobusā. Kopā ar bariņu padzīvojušu cilvēku. Es piepacēlu uzacs loku. Man acīs bija rakstīts jautājums. Bet viņa vien smaidīja. Jaunkundze zināja, ko dara. Un tagad tā stāvēja cilvēku burzmā Milano Centrale un vēroja mani. Viņa zināja, kurp dodos. Viņa jau toreiz zināja, ka došos turp tagad. Tādēļ viņa mani toreiz iemeta autobusā. Lai tagad es stāvētu Milano Centrale pie neesošajām sliedēm zem garas un smagas vilciena virtenes. Es stāvēju un domāju. Domāju par vilciena durvju atvēršanu. Iepriekš tās man atvēra. Tagad ir jāver pašai. Man bail. Es nezinu vai izdosies. Viņa zina. Viņa stāv burzmas pašā viducī. Gluži kā milzu jūras pašā vidū. Stāv un vēro mani. Vēro manu muļķīgo rīcību. Viņa ir dusmīga. Es zinu. Es jūtu. Zinu, ja atskatīšos, viņas tur nebūs. Izgaisusi. Nozudusi. Slēpjas. Tēlo neredzamo. Bet es redzu. Un viņa zina, ka redzu. Smīns ievelk loku manās lūpās. Es pastiepju roku un pirksti satver Samsonaita rokturi. Es atskatos. Viņa ir izgaisusi. Nozudusi. Slēpjas. Tēlo neredzamo. Bet es redzu. Redzu un pastiepju roku. Pirksti pieduras sarkanajai pogai. Piespiež to. Durvis atveras.

Vilciens sakustas. Pavisam lēni. Pavisam nemanāmi. Tas neraustās kā kolēģis epileptiķis pilsētā X. Tas klusītēm uzsāk ceļojumu. Tas nebaida. Tas ļauj atslābināties. Tas ļauj aizmigt. Milānas pastkarte ir ielikta aploksnē.

Ceļojums pastkartēs. Trepes, Viktors Emanuels un brīnumi

Torino, 2008

Milano Centrale. Tas nekur nav rakstīts, bet es zinu, ka tā ir. Esmu atradusi staciju. Meitenei viesnīcas reģistratūrā bija taisnība – to nevar nepamanīt. Arī apmaldīties Milānā nevar. Pat es nevaru. Pat ar savu topogrāfisko marasmu nevaru. Nekādi. Nesanāk.

Kā Itālijā pērk biļetes? Nu jau man gribas smieties, tomēr to nedaru. Esmu bailīga. Visapkārt ir pārāk daudz aizdomīgu tipu, un es esmu viena. Ha! Laikam jau kripatiņa tipiskas sievietes patmīlības manī ir saglabājusies. Man šķiet, ka esmu neatvairāma. Kā tad….

Stacija ir milzīga. Uz ielas ir svētdiena, savukārt šeit jūtos kā iemesta pirmdienā. Ir rīts. Man gribas ēst. Tomēr jāpērk biļete. Nē, vispirms es pirkšu telefona karti. Nē, darīšu to vēlāk, kad braukšu projām no šīs pilsētas, kas nakts tumsonībā mētājas ar lieliem, ugunīgiem burtiem un cipariem.

Ak jā, rinda. Es izvēlos vienu. Vai ātrāko? Nezinu. Tam nav nozīmes. Ieejot stacijā pat pamanījos noskaidrot, ka man vajadzīgais vilciens dodas uz Venēciju. Kādēļ Milāna nav Venēcija? Kādēļ es neesmu Venēcijā? Kādēļ Venēcija ir tik skaista? Vai arī tās ir vien manas iedomas? Rinda sakustas. Es pasperu soli uz priekšu. Troksnis visapkārt, tomēr es jūtos kā pirmklasniece. Man vienai jātiek galā ar biļetes pirkšanu. Tas mani biedē. Biļetes nekož, es zinu. Arīdzan kasieri nekož. Vismaz darba laikā ne. Ja kostu, tos atlaistu no darba. Vai kož pēc un pirms darba laika? Var jau būt. Es nezinu. Un nemaz negribu zināt. Rinda sakustas vēl pāris reižu. Vēl pāris reižu es pasperu soli uz priekšu.
Beidzot tas ir izdarīts. Es stāvu milzu zāles vidū un skatos uz biļeti. Uz kartona gabaliņa ir rakstīts „Desenzano”. Tas nebija sāpīgi. Es pasmaidu. Es eju ēst brokastis.

Milāna ir tik liela, ka es nejūtu Viktora Emanuela galeriju. Nejūtu arīdzan il duomo di Milano. Es eju atpakaļ pa ielu, kuras nosaukuma pirmais vārds liek man smaidīt, un tā ir tik pat tukša kā pirms minūšu diviem desmitiem. Ir svētdiena. Vai arī Viktora Emanuela galerijā ir svētdiena? Galerija. Tajā nav gleznu. Vismaz to tradicionālajā izpratnē nav. Lai gan katra mazā bodīte šai galerijā ir kā glezna. Dzīva glezna. Trīsdimensiju glezna, kas atdzīvojusies un mainās katru mirkli.

Turpat netālu ir arī Trepes. Es jūtu smīnu ievelkam loku manās lūpās. Trepes tās ir tikai vienā valodā. Nu labi, Kāpnes. Skan cēlāk. Bet vai mainās nozīme? Kāpnes un trepes pilda vienu un to pašu funkciju. Taču kāpnes ir no marmora, bet trepes – no koka. Kāpnes ir aristokrātes, trepes – tās ir vienkāršo ļaužu. Kad pirmo, un līdz šim arīdzan vienīgo, reizi ieraudzīju šīs slavenās Trepes, uzacs loks virs labās acs gandrīz izveidoja jautājumzīmi. Trūka vien punkts. Punkta funkciju pildīja acs. Ļoti pārsteigta acs, apsegusies ar vilšanās plīvuru. Iemesls bija neticība. Iemesls bija gluži vai nepatīkams pārsteigums. Trepes ne ar ko neatšķīrās no citām apkārt esošajām mājām. Kādēļ mājām? Tādēļ, ka Trepes ir La Scala.

Automātiskās stikla durvis atveras. Esmu atgriezusies viesnīcā. Vestibils ir tukšs. Tāpat kā naktī, kad bija pārāk +32 grādi. Kad mana pase guva naktsmājas pie tumšmatainā milānieša. Izvirtule. Kad pensijas vecuma šūmahers atveda mani šurp. Taču tagad ir jūtama cilvēku klātbūtne. Naktī viesnīca bija tukša. Naktī es nejutu cilvēku klātbūtni.

Durvis. Tās tracina manu apziņu. Es zinu, tās ir atveramas bez atslēgas vien no istabas drošības. Es zinu, bet mans prāts atsakās būt lētticīgs. Tas domā, ka to grib piemuļķot. Roka pastiepjas pēc mazas bieza, spīdīga papīra mantiņas. Do Not Disturb. Jau atkal smīns izveido loku manās lūpās. Akmeņozolu Meža ražojumos tik bieži ir redzēts, kā ļautiņi karina šādas papīra mantiņas uz durvīm, lai izvairītos no miera traucētājiem. Es atveru durvis un uzkarinu papīra mantiņu uz apaļā, zelta krāsas roktura. Netraucēt. Ha! Jūtos kā princese.

Un tomēr. Man neliek mieru doma par katedrāli. Es to nejūtu, taču domāju par to. Ja minūšu desmitu būtu vairāk, es turp aizietu. Aizietu, lai gan nezinu, kurā debess pusē tā atrodas. Kartēm nav jēgas. Tās klusē. Un man ir topogrāfiskais marasms. Marasms. Kādēļ ar „es” un nevis ar „zē”? Jau atkal nezinu. Bet zināt visu nav iespējams. Zināt visu ir garlaicīgi. Garlaicīgi, jo nav iespējas uzzināt ko jaunu. Zināt visu ir muļķīgi, jo visziņi ir iedomīgi. Zināt visu ir bīstami, jo tad var apnikt dzīvot. Es to nezinu, bet jūtu, ka tā var būt.

Katedrāle ir tuvu, bet es to nejūtu. Tajā nav miera. Es to nejūtu. Es to zinu. Es zinu, jo atceros. Tur bīda solus un liek pārsēsties citur. Tajā nav miera. Tā ir troksnis. Tas tur vienkārši ir. Vienkārši, ne sarežģīti. Tas atrodas tur un negrasās pazust. Tas neļauj maņām atpūsties. Man patīk baznīcas, jo tajās mājo miers. Il duomo di Milano man nepatīk. Tas ir kā Milano Centrale. Tajā ir troksnis. Mazāk cilvēku, bet troksnis tik pat liels. Duomo nav stacija. Tajā nav vilcienu. Un tomēr tas ir stacija. Stacija dvēselei. Stacija, kurā iebrauc uz brīdi, lai pēc tam dotos mājup. Katrai dvēselei ir mājas. Katrai savas. Manai dvēselei ir vairākas. Tā ir aristokrāte. Tai ir gan pilis, gan vienkāršas lauku mājas. Mana dvēsele dzīvo tur, kur Brīnumu Marijas priekšā plešas Brīnumu lauks, blakus plūst Brīnumu kanāls un tam pāri – lietū izmircis Brīnumu tiltiņš. Tādēļ es ticu brīnumiem. Kartē tas atrodas Visgaišākajā Republikā. Venēcijā. Bet es esmu Milānā. Un Milānā ir doms. Arī Ziemeļu pilsētā X ir doms, bet Ziemeļu pilsētas X doms ir luterānis. Tam drīz bruks jumts, jo visiem ir vienalga. Milānas doms pat negrasās sabrukt. Tajā ir pārāk daudz dvēseļu, kurām nedrīkst gāzties virsū. Un dvēselēm nav vienalga. Tām rūp, lai to stacijas jumts tām negāžas virsū, lai nesaplacina.

Wishful thinking

The photographer in me yearns for winter.
And the beautiful white winter's light.

Ceļojums pastkartēs. La mattina alla milanese

La mattina sul lago, Italia, 2010

Rīts. Es to vēl neredzu, jo smagās metāla žalūzijas ir nolaistas, sargājot mani no +32 grādiem. Taču es to jūtu. Es guļu gultā aizvērtām acīm un jūtu rītu. Klusītēm san gaisa atvēsinātājs virs durvīm. Naktī nācās samazināt tā runas plūdus līdz mazākajam iespējamajam līmenim, lai apmierināti būtu mēs abi – tas varētu turpināt stāstīt par maniem priekšgājējiem šai telpā un es – gulēt. Vai vismaz mēģināt to darīt. Naktī savas attiecības manā galvā centās noskaidrot Nogurums un Miegs. Visbeidzot virsroku guva Miegs, taču tad jau bija rīts. Daudz agrāks nekā tagad. Rīts, kad gulēja pat Milāna.

Rīts klauvē pie istabas terases durvīm. Tas klauvē ar dzidrām zvana skaņām, skaitot stundas. Tās man sajūk, jo skaitļi man nepatīk. Es atveru vienu aci, tad otru, lūpās iegulst smaids. Istaba cenšas mani pārliecināt, ka vēl ir nakts. Ir tumšs. Taču es zinu, ka ir rīts. Es to jūtu.

Ir laiks celties un doties brokastīs. Man patīk viesnīcas, jo tās uz brīdi ļauj justies kā slavenībai. Viss tiek darīts man par prieku. Es varu būt untumaina. Varu būt kaprīza. Varu būt jebkāda. Neviens man nepārmetīs nepārklātas gultas atstāšanu.


Es pieeju pie loga un paceļu smagās metāla žalūzijas. Tad atveru terases stiklotās durvis. Patiesībā tas ir šaurs balkons, kas apvij visu otrā stāva stūraino perimetru. Pag! Nē, šeit tas ir pirmais stāvs, jo apakšējo stāvu tie dēvē par „zemes stāvu”. Skatiens dodas pastaigā pa perimetru. Ignorējot stūrus, tas padara šo perimetru apaļu. Apaļu kā elipsi nevis apli. Mana dvēsele šodien ir tērpusies debesszilā.
Jāiet brokastot. Bet kur gan ir ēdamzāle? Man nav ne jausmas. Naktī bija pārāk daudz visa kā – pārāk +32 grādi un pārāk skaļi manā galvā ķīvējās Nogurums ar Miegu par tiesībām mani apsēst. Man pat nav ne jausmas, kur ir mana pase. Es zinu, tā man bija pirms ienākšanas viesnīcā. Tā man bija vēl sarunājoties ar nakts portjē. Un tad tā pazuda. Ak, jā, viņš to paņēma. Tumšmatainais milānietis to paņēma, kad ārā bija pusnakts un pārāk +32 grādi. Vai tā vēl ir reģistratūrā? To es nezinu. Holivudas trīsuļi manī ir iesaviļņojuši šausmu gadījumus, kad lētticīgiem tūristiem itāļu mafija nozog pases un vēl sazin ko. Milānā ir mafija. To es zinu. To šeit ir daudz un tās visas ir trakas. Katra pa savam. Bagātnieku mafija, kas jūsmo par Versačes izstrādājumiem, apzīmogotiem ar medūzas zelta galvu. Stilīgu dīkdieņu mafija. Viņiem patīk blondās zviedrietes. Tas labi, jo neesmu blonda un neesmu zviedriete. Tūristu mafija, kas nēsājas pa ielām ar papīra iepirkuma maisiem, kam virsū raibu raibie radu raksti – Versace, Armani, Dolce & Gabbana, Roberto Cavalli. No kūkām līdz zirgiem. Mani pieveic žāva. Pag, kura no oriģinālmafijām šeit mitinājās? Comorra?

Nē, ēst iešu vēlāk. Patlaban man vajag biļeti. Jā, biļeti uz vilcienu, kurš mani aizvizinās uz Dezencano. Bet Dezencano nav galapunkts. To es jūtu, lai gan nezinu droši. Jūtu tāpat kā jutu rītu.

Lai iegādātos biļeti ir nepieciešamas divas lietas – nauda un stacija. Pirmā man ir, un visai daudz. Daudz man vienai. Bet vai daudz diviem? Nezinu. Tāpat es nezinu, kur ir stacija. Man ir topogrāfiskais marasms, tādēļ Milānas kartes divos eksemplāros – miniatūrā un attiecībā 1 pret sazin cik tūkstošiem – nedod cerību. Es atceros nakts portjē. Nē, viņš jau būs prom. Būs devies gulēt. Tāpat kā vēl vesels lērums trako milāniešu, kas pusnaktī bija ielās, lai sava prieka pēc radītu sastrēgumus. Un lai man sejā tiktu iemests liesmojošais skaitlis +32. Baisi. Bet kādam tur ir jābūt. Kādam ir jābūt tur, lai es dabūtu atpakaļ savu pasi. Ja tā nav aizmafijota. Un tas, kurš ir reģistratūrā, man pateiks, kur ir stacija. Es zinu, ka tā ir tepat tuvumā. To es nejūtu. To man pasaka karte. Tā pasaka, lai gan pēc tam ietiepīgi klusē par iespējām turp nokļūt. Kā mazs spītīgs bērns, kas nosolījies paturēt uzticēto noslēpumu pie sevis. Tādēļ klusē, jo negrib tapt nodēvēts par pļāpu. Fui! Kartēm ir jābūt pļāpīgām, taču šīs abas klusē. Kā sazvērestību noslēgušas, kamēr es gulēju. Kamēr Nogurums un Miegs ķīvējās manā galvā. Kamēr gaisa atvēsinātājs stāstīja par maniem priekšgājējiem nebeidzamos gaisa runas plūdos. Kamēr es vairs nejutu nakti, bet vēl nejutu rītu.

Milānas svētdienas rīts. Precīzu laiku es nezinu, jo laimīgi cilvēki stundas neskaita. Taču man ir jāskaita stundas un minūtes. No tā ir atkarīga mana uzturēšanās šai pastkartē.

Ceļojums pastkartēs. Milano notturna

La notte prima della mattina, Italia, 2010

Milāna pārbauda manu izturību jau ar pirmo mirkli, kad pensijas vecuma šūmahers nogādā mani pie vidēja lieluma nakstmītnes pašā pilsētas centrā.

Leģendas par Itālijas taksistiem nav viss skaisti, bet tukši vārdi vien. Sirmais kungs sagādā man veselu piedzīvojumu pusstundu ilgajā braucienā pa pilsētas ielām. Ielām, kas ir pārpildītas kā galvenā iela Ziemeļu pilsētā X pēc darba laika beigām. Viņš liek auto lavierēt pa sastrēgumu pildījumu tik emocionāli, ka nespēju apvaldīt smaidu.

Mums ziemeļniekiem tas raksturīgi. Mēs staigājam ar betona maskām. Mums bail no emocijām. Mums bail pasmaidīt. Lai gan zviedri smaida. Taču tas ir tāds blonds smaids. Mēs no pretējā krasta ziemeļiem staigājam maskās. Gluži kā karnevālā. Tikai mūsu karnevāls ir skumjš. Depresīvs. Un ilgst visu gadu. Visu mūžu. Un bēgļus mēs nicinām. Bēgļi mums riebjas. Bēgļi nevēlas staigāt betona maskās. Arī es esmu bēgle. Es bēgu. No skumjā karnevāla.

Lai kā necenstos, izvairīties no nakšņošanas Milānā nav iespējams. Tas ir tik nejauki. Tas ir kā lietus rudenī. To neviens negrib, taču tas līst. Tas ir. Tas pastāv.

Piepeši pilsētai ienāk prātā mani šokēt. Tā iemet man acīs milzīgu, liesmojošu skaitli +32C... Ārprāts! Ziemeļu pilsētā X patlaban ir pusnakts, bet šeit nekas par to neliecina. Pat gaisa temperatūra ne. Esmu ieradusies pašā karstākajā laikā ikvienā šīs frāzes nozīmē.

Ar viesnīcu man ir paveicies. Tomēr par to man saka vien zemapziņa, jo pati to novērtēt šonakt +32 grādos pēc visuresošās Celsija skalas nespēju. Lidot reizēm ir tik nogurdinoši…

Ceļojums pastkartēs. Desenzano del Garda

Lago di Garda, Settembre 2010

Dezencano stacija. Maziņa. Salīdzinot ar Milano Centrale - pat niecīga. Samsonaita veidojums ir samiegojies. Tas stāv man blakus uz perona un guļ. Stāvus. Tas guļ pat braucot. Tam nāk miegs un tas guļ. Cik izdevīgi.
Esmu kārtējā starpposma pieturvietā. Dezencano mani neviens negaida. Turklāt es nezinu, kur ir ezers. Lielākais ezers Eiropā. Arīdzan dziļākais. Es sekoju bara plūsmai, ļaujos tai kā nekontrolējamai upes straumei. Uz izeju. Ārā no stacijas, jo man jānokļūst uz ielas.

Din, din, din, din. Samsonaita ritenīši dungo līdzi ietves akmens flīzīšu taktsmēram. Iet ir viegli. Pat ar Samsonaitu. Din, din, din, din. Samsonaita balss ir dobja. Tas nav tenors. Arī bass ne. Tas ir pa vidu. Kā tādu tembru sauc mūzikas cilvēki? Nezinu. Mūzika man patīk, bet terminus nezinu. Esmu mācījusies mūziku. Vienalga terminus nezinu. Termini man nepatīk. Nedz mūzikā, nedz vispār. Termini ir kā mazās, lipīgās lapiņas, ko uzkleibē uz precēm, lai pateiktu, kas iekšā. Man nepatīk. Man patīk noslēpumi. Man patīk pārsteigumi. Patīkami pārsteigumi. Lipīgās, mazās lapiņas paziņo, ka pārsteiguma nebūs. Pat nepatīkama pārsteiguma nebūs. Garlaicīgi. Bet tā vajag. Gudri cilvēki saka, ka lipīgajām lapiņām jābūt. Pē!

Pēkšņi apklusa. Taktsmērs apklusa un dungošana līdz ar to. Stop! Luksofors. Tas miedz ar sarkanu aci. Man vajag zaļu miedzienu. Bet ir sarkans. Tātad jāstāv. Jāklausa, ja gribu atrast ezeru.

Ezers. Es zinu, ka tas ir šeit. Es jūtu. Bet vai šai virzienā? Nezinu. Dezencano esmu redzējusi vien krāsainā, spīdīgā fotogrāfijā, ko atradu pirms pāris gadiem pirktā grāmatā. Apmēram nojaušu, kas man jāatrod. Lai to atrastu, ir nepieciešams ezers. Ezers ir liels. Pats lielākais Eiropā. Vismaz tā saka. Kas saka? Ceļveži. Burti uz reklāmas lapiņām. Burti pasaules zirnekļtīklā. Es neiebilstu. Man patīk.
Din, din, din, din. Dungošana atsākas līdz ar taktsmēru. Esmu sagaidījusi zaļo miedzienu. Samsonaits ir pārāk liels. Tas mani tracina. Tomēr ir pārāk skaisti, lai es ļautos tracināties.

Ezers. Tas ir tur, kaut kur priekšā.
Dezencano ir tikai viesnīcas. Daudz viesnīcu. Visas maziņas. Tas jauki, jo mazām viesnīcām ir dvēsele. Tāpat kā mazām pilsētām. Ne visām. Vairākumam. Es eju, velkot iepakaļ aizmigušo Samsonaitu, un lasu viesnīcu nosaukumus. Man ir paradums lasīt uzrakstus. Es pasmaidu. Slēpjos aiz tumšiem stikliem un smaidu. Man patīk. Ir silti. Varbūt karsti. Āāāā! Tiešām karsti! Saule man uzmācas ar milzīgu siltuma devu. Bet siltums ir pārsildīts. Pārsildīts un kļuvis karsts. Man vienalga.

Ir karsts. Ir sākusies siesta. Ziemeļu pilsētā X arī vajag siestu. Vismaz vasarā. Jo vasarā siltums ir pārsildīts. Pārsildīts siltums ir uzmācīgs. Pat šeit. Un tomēr ne tik ļoti kā Ziemeļu pilsētā X.
Reiz dzirdēju, ka Ziemeļu pilsēta X atrodas Eiropas „purvā”. Pašā viducī. Tāpēc siltums top apnicīgs. Tas vairs nav pārsildīts. Tas top tvaicēts. Pārtvaicēts. Tvaiks iespiežas smadzenēs un pārvērš tās par kausētu sieru.

Din, din, din, din. Samsonaits dungo sev vien zināmu meldiņu. Man uzklūp ēna. Bieza, vienmēr esoša ēna. Arī pārsildīta. Siltums iekļūst visur. Saule ne. Šī ēna tai par biezu. Šī ēna ir biedējoša. Tai ir durvis. Durvis uz mazgātiem traukiem. Peļķe. Jāzumanās. Dīvaini cilvēki. Vēl vairāk jāuzmanās.

Siltums paceļ ēnas priekškaru. Es redzu. Es redzu to, kas bija spīdīgajā fotogrāfijā. Atradu! Bija vieglāk nekā cerēts. Ko tagad? Atkal biļeti pirkt. Taču vispirms jāšķērso tilts. Tas nav tik liels kā Ziemeļu pilsētas X tilti. Arī tik mazs kā Venēcijas tilti tas nav. Tas ir tiltetto.
Nupat izdomāju šādu vārdu. Tiltetto – vidēji liels, elegants tilts. Balts tilts. Balts, bet nav Rialto.
Vispirms tas jāšķērso. Pēc tam būs biļete. Varbūt. Tai jābūt, jo bez biļetes nevar. Var, bet tad jāpaliek šeit. To nedrīkst. Es teicu, ka būšu šodien. Es apsolīju. Man vajadzēja būt vakar. Vakar es biju Milānā. Vakar bija pensionēts šūmahers. Vakar es lidoju. Pirmo reizi. Viena. Kopā ar citiem, bet viena. Un pēc tam bija pensijas vecuma šūmahers. Un milzu pilsēta, kas mētājās ar ugunīgiem uzrakstiem. Un pārāk +32 grādi. Šodien man jābūt tur. Viesnīcā. Tai ir skaists nosaukums – Tiziana. To izrunā Ticiana nevis Ticiāna. Tāpat kā ir Ticians nevis Ticiāns.
Kur mani ziemeļu tautieši rod šos bezgalīgos garos burtus? Nav jau rakstīts Tiziaano. Ir Tiziano. Tātad Ticians, nevis Ticiāns. Tāpat kā ir Lancia, ko izrunā – Lanča nevis Lančija. Ziemeļu mēle grib locīties pārāk daudz. Man nepatīk. Tas nozog mūziku. Mūziku zagt nedrīkst. Bez mūzikas top garlaicīgi.
Es nopērku biļeti. Jau otro šodien. Es pēc biļetes taujāju itāliski. Man atbildēja angliski. Cik skumji. Gribēju itāliski, bet atbildēja angliski. Nav godīgi! Varbūt Samsonaita dēļ? Varbūt man uz pieres rakstīts, ka nupat ierados? Varbūt slinkais sicīlietis vilciens ir mani pa kluso apzīmogojis? Uzkabinājis man uz deguna plakātu „Viņa nupat atbrauca no Milānas un pirms tam no Ziemeļu pilsētas X”. Neredzamu plakātu. Neredzamu man. Pārējie to redz. Es neredzu. Man ir maska. Pretīga, pelēka, betona maska. No ziemeļu karnevāla. No drūmā karnevāla.

Ezers. Tas ir apsedzies ar siltumu. Siltums ir redzams. Tas piesūcies ar ūdeni. Siltums ir biezs. Un gandrīz balts. Tas apsēdis kalnus. Redzu vien to siluetu. Kalnus neredzu. Es zinu, tie ir pretējā krastā. Es to zinu, jo jūtu. Jūtu un man top mīļi dvēselē.
Baltās motorlaivas, izkaisītas ezera vilnīšu ņirboņā, atgādina uz gaišzaļa galdauta izlijušu cafè macchiato. To vēl neviens nav saslaucījis, jo izskatās tik jauki.
Kalni ir laiski iekārtojušies ap savdabīgo vēl savdabīgākās formas galdu. Tie bauda siestas diendusu. Pēcpusdienas slinkums ir sasniedzis pat mākoņus. Tiem apnicis peldēt padebešos. Tie pārklāj snaudošo kalnu kores kā pūkaina, liega šalle.

Trīs minūšu desmiti. Pēc tam Galileo Galilejs vedīs mani uz ziemeļiem. Ezera ziemeļiem. Galileo Galilejs nav zinātnieks. Nē. Tas ir visai dīvaina izskata ūdens braucamrīks. Izskatās maziņš. Vismaz salīdzinājumā ar to otru. Ar to, kas saucas Italia. Es skatos uz to. Tas ir liels. Tas un nevis tā. Piepeši mani sāk kutināt smiekli. Jo vairāk skatos uz lielo Italia, jo vairāk tas man atgādina milzu sardīņu kārbu. Skatos kā šī kārba piepildās ar cilvēkiem un lēni izbrauc no piestātnes, un nozūd skatienam. Lēni, kā liels, slinks mākonis. Skārda mākonis.

Galileo Galilejs šūpojas sardīņu skārda mākoņa radītajos viļņos. Tam vēl ir pusotra desmita minūšu laika zvilnēt saulītē. Arī Samsonaits zviln. Tikai ēnā. Stāv man iepretīm un zviln. Snauž. Manuprāt guļ. Es joprojām sēžu savā betona maskā. Es domāju par manu smaidu iemeslu. Tas ir burvīgs. Mīļš. Man bez viņa skumji.

Man patīk aizkari. Tie nošķir sauli no manis. Mani no saules. Vienalga. Galvenais, lai nošķir. Aizkari ir Itālijas transporta labākā īpašība. Tie ir visur – vilcienos, autobusos un pat viļņus šķeļošajā Galileo Galilejā. Jauki. Man patīk.
Uzmetu Samsonaitam iznīcīgu skatienu. Tas guļ. Kā vienmēr. Kā visu laiku. Tam nav karsti un tas nav nosvīdis. Vēlos, kaut varētu to teikt arīdzan par sevi. Tomēr tā runāt nozīmētu melot. Melot nav labi. Es zinu. Man tie nav tikai vārdi. Man tā ir pārliecība. Meliem ir lielāks iznīcības spēks nekā visiem Dinamīta kunga izgudrojumiem kopā. Vai tas bija Nobels? Neatminos. Un sekas ir baisas. Sekas ir ledainas. Sekas nobiedē pat Skumju Veceni. Sekas liek tai raudāt. Tamdēļ ar tām ir jārēķinās.

Ezers ir burvīgs. Tas ir liels. Galileo Galilejs nesas pa ezera ūdeņiem šļakstīdamies kā mazs bērns. Es pasmaidu. Jau atkal. Smaidu nespēj noslēpt pat pelēkā betona maska.
Ūdens mirgo un spoguļojas manā dvēselē. Es nespēju pretoties smaidam. Tas apsēž mani. Tas vienkārši iekārtojas manu lūpu kaktiņos un negrasās pazust. Jūtos kā tāds Češīras kaķveidīgais. Un ezers ir mana Aizspogulija. Ar to atšķirību, ka spoguļa vietā ezera ūdens. Ūdensspogulis. Man patīk.
Arī saulei patīk. Tā ķemmē savas zeltainās cirtas un tīksminās pati par sevi. Tā spoguļojas ūdensspogulī. Galileo Galilejs lēkšo pāri viļņiem. Tas atgādina vēja suni. Tam vējš ausīs. Es arī gribu vēju. Gribu vēju savos matos. Tie nav zeltaini. Tie ir kastaņbrūni. Lai gan piedzimu blonda. Viss mainās. Es gribu vēju savos kastaņbrūnajos matos. Gribu aizvērt acis, izplest rokas un apskaut vēju.
Tikai nevajag Leonardo Di Kaprio.
Gribu apskaut vēju. Nē. Gribu ko vairāk. Gribu apskaut pasauli. Vējš sagrauj manu pelēko betona masku. Lēnītēm. Kriksīti pa kriksītim tā sairst. Sairst putekļos. Kā skeleti, kas slēpās manas dvēseles un apziņas mēbelēs. Vien betona maska nebrēc nelabā balsī. Tā pat nevaid. Tā klusē. Kā partizāne. Es nepievēršu tai uzmanību. Tā pazūd.

Burvīgi zilās debesis sudrabota lidmašīna apsien ar sniegbaltu lentu. Lenta šķiet esam trijās dimensijās. Debesis ir skaistas. Tās apžilbina, jo tajās ir ietinusies saule. Pat tumšie stikli nelīdz. Es aizvelku priekšā aizkaru. Vienalga acis žilbst. Samsonaits guļ. Tam vienalga. Cik daudz Samsonaita radinieku ir Ziemeļu pilsētā X… Tie ir apsēduši pilsētu. Tie ir dzīvi. Tie staigā pa ielām. Tiem viss vienalga. Tiem ir vienalga burvīgi zilās debesis. Tiem ir vienalga, jo tie neredz. Tie skatās lejup. Labākajā gadījumā taisni uz priekšu. Tie redz vien sevi. Tie neredz apkārtējos. Tiem vienalga. Viss. Kā gan lai tie pamana burvīgi zilās debesis, ja skatās lejup? Burvīgi zilās debesis ir augšā. Virs galvas. Galva jāpaceļ. Tā var lauzt kaklu. Man vienalga. Es skatos debesīs. Es vēroju balto trīsdimensiju lentu. Debesis ir kā liela dāvana. Dāvana apsieta ar lielu, pūkainu banti. Bante ir prasts vārds, bet man patīk. Nē, nav prasts. Ir vienkāršs. Vai es esmu prasta? Nezinu. Zinu, ka neesmu sarežģīta. Sarežģītībā pazūd burvība.

Es apklustu domāt. Man aizraujas elpa. Es ieraugu, ka notiek brīnums. Brīnums, kas notiek ar mani, kurā notieku es. Galileo Galilejs piebrauc pie piestātnes. Es izkāpju, velkot iepakaļ samiegojušos Samsonaitu. Neliels metāla traps šķir mani no krasta. Es šķērsoju šo tiltiņu un iekāpju pastkartē. Esmu ieradusies Garnjano. Citronu rivjērā.