 |
| Lago di Garda, Settembre 2010 |
Esmu kārtējā starpposma pieturvietā. Dezencano mani neviens negaida. Turklāt es nezinu, kur ir ezers. Lielākais ezers Eiropā. Arīdzan dziļākais. Es sekoju bara plūsmai, ļaujos tai kā nekontrolējamai upes straumei. Uz izeju. Ārā no stacijas, jo man jānokļūst uz ielas.
Din, din, din, din. Samsonaita ritenīši dungo līdzi ietves akmens flīzīšu taktsmēram. Iet ir viegli. Pat ar Samsonaitu. Din, din, din, din. Samsonaita balss ir dobja. Tas nav tenors. Arī bass ne. Tas ir pa vidu. Kā tādu tembru sauc mūzikas cilvēki? Nezinu. Mūzika man patīk, bet terminus nezinu. Esmu mācījusies mūziku. Vienalga terminus nezinu. Termini man nepatīk. Nedz mūzikā, nedz vispār. Termini ir kā mazās, lipīgās lapiņas, ko uzkleibē uz precēm, lai pateiktu, kas iekšā. Man nepatīk. Man patīk noslēpumi. Man patīk pārsteigumi. Patīkami pārsteigumi. Lipīgās, mazās lapiņas paziņo, ka pārsteiguma nebūs. Pat nepatīkama pārsteiguma nebūs. Garlaicīgi. Bet tā vajag. Gudri cilvēki saka, ka lipīgajām lapiņām jābūt. Pē!
Pēkšņi apklusa. Taktsmērs apklusa un dungošana līdz ar to. Stop! Luksofors. Tas miedz ar sarkanu aci. Man vajag zaļu miedzienu. Bet ir sarkans. Tātad jāstāv. Jāklausa, ja gribu atrast ezeru.
Ezers. Es zinu, ka tas ir šeit. Es jūtu. Bet vai šai virzienā? Nezinu. Dezencano esmu redzējusi vien krāsainā, spīdīgā fotogrāfijā, ko atradu pirms pāris gadiem pirktā grāmatā. Apmēram nojaušu, kas man jāatrod. Lai to atrastu, ir nepieciešams ezers. Ezers ir liels. Pats lielākais Eiropā. Vismaz tā saka. Kas saka? Ceļveži. Burti uz reklāmas lapiņām. Burti pasaules zirnekļtīklā. Es neiebilstu. Man patīk.
Din, din, din, din. Dungošana atsākas līdz ar taktsmēru. Esmu sagaidījusi zaļo miedzienu. Samsonaits ir pārāk liels. Tas mani tracina. Tomēr ir pārāk skaisti, lai es ļautos tracināties.
Ezers. Tas ir tur, kaut kur priekšā.
Dezencano ir tikai viesnīcas. Daudz viesnīcu. Visas maziņas. Tas jauki, jo mazām viesnīcām ir dvēsele. Tāpat kā mazām pilsētām. Ne visām. Vairākumam. Es eju, velkot iepakaļ aizmigušo Samsonaitu, un lasu viesnīcu nosaukumus. Man ir paradums lasīt uzrakstus. Es pasmaidu. Slēpjos aiz tumšiem stikliem un smaidu. Man patīk. Ir silti. Varbūt karsti. Āāāā! Tiešām karsti! Saule man uzmācas ar milzīgu siltuma devu. Bet siltums ir pārsildīts. Pārsildīts un kļuvis karsts. Man vienalga.
Ir karsts. Ir sākusies siesta. Ziemeļu pilsētā X arī vajag siestu. Vismaz vasarā. Jo vasarā siltums ir pārsildīts. Pārsildīts siltums ir uzmācīgs. Pat šeit. Un tomēr ne tik ļoti kā Ziemeļu pilsētā X.
Reiz dzirdēju, ka Ziemeļu pilsēta X atrodas Eiropas „purvā”. Pašā viducī. Tāpēc siltums top apnicīgs. Tas vairs nav pārsildīts. Tas top tvaicēts. Pārtvaicēts. Tvaiks iespiežas smadzenēs un pārvērš tās par kausētu sieru.
Din, din, din, din. Samsonaits dungo sev vien zināmu meldiņu. Man uzklūp ēna. Bieza, vienmēr esoša ēna. Arī pārsildīta. Siltums iekļūst visur. Saule ne. Šī ēna tai par biezu. Šī ēna ir biedējoša. Tai ir durvis. Durvis uz mazgātiem traukiem. Peļķe. Jāzumanās. Dīvaini cilvēki. Vēl vairāk jāuzmanās.
Siltums paceļ ēnas priekškaru. Es redzu. Es redzu to, kas bija spīdīgajā fotogrāfijā. Atradu! Bija vieglāk nekā cerēts. Ko tagad? Atkal biļeti pirkt. Taču vispirms jāšķērso tilts. Tas nav tik liels kā Ziemeļu pilsētas X tilti. Arī tik mazs kā Venēcijas tilti tas nav. Tas ir tiltetto.
Nupat izdomāju šādu vārdu. Tiltetto – vidēji liels, elegants tilts. Balts tilts. Balts, bet nav Rialto.
Vispirms tas jāšķērso. Pēc tam būs biļete. Varbūt. Tai jābūt, jo bez biļetes nevar. Var, bet tad jāpaliek šeit. To nedrīkst. Es teicu, ka būšu šodien. Es apsolīju. Man vajadzēja būt vakar. Vakar es biju Milānā. Vakar bija pensionēts šūmahers. Vakar es lidoju. Pirmo reizi. Viena. Kopā ar citiem, bet viena. Un pēc tam bija pensijas vecuma šūmahers. Un milzu pilsēta, kas mētājās ar ugunīgiem uzrakstiem. Un pārāk +32 grādi. Šodien man jābūt tur. Viesnīcā. Tai ir skaists nosaukums – Tiziana. To izrunā Ticiana nevis Ticiāna. Tāpat kā ir Ticians nevis Ticiāns.
Kur mani ziemeļu tautieši rod šos bezgalīgos garos burtus? Nav jau rakstīts Tiziaano. Ir Tiziano. Tātad Ticians, nevis Ticiāns. Tāpat kā ir Lancia, ko izrunā – Lanča nevis Lančija. Ziemeļu mēle grib locīties pārāk daudz. Man nepatīk. Tas nozog mūziku. Mūziku zagt nedrīkst. Bez mūzikas top garlaicīgi.
Es nopērku biļeti. Jau otro šodien. Es pēc biļetes taujāju itāliski. Man atbildēja angliski. Cik skumji. Gribēju itāliski, bet atbildēja angliski. Nav godīgi! Varbūt Samsonaita dēļ? Varbūt man uz pieres rakstīts, ka nupat ierados? Varbūt slinkais sicīlietis vilciens ir mani pa kluso apzīmogojis? Uzkabinājis man uz deguna plakātu „Viņa nupat atbrauca no Milānas un pirms tam no Ziemeļu pilsētas X”. Neredzamu plakātu. Neredzamu man. Pārējie to redz. Es neredzu. Man ir maska. Pretīga, pelēka, betona maska. No ziemeļu karnevāla. No drūmā karnevāla.
Ezers. Tas ir apsedzies ar siltumu. Siltums ir redzams. Tas piesūcies ar ūdeni. Siltums ir biezs. Un gandrīz balts. Tas apsēdis kalnus. Redzu vien to siluetu. Kalnus neredzu. Es zinu, tie ir pretējā krastā. Es to zinu, jo jūtu. Jūtu un man top mīļi dvēselē.
Baltās motorlaivas, izkaisītas ezera vilnīšu ņirboņā, atgādina uz gaišzaļa galdauta izlijušu cafè macchiato. To vēl neviens nav saslaucījis, jo izskatās tik jauki.
Kalni ir laiski iekārtojušies ap savdabīgo vēl savdabīgākās formas galdu. Tie bauda siestas diendusu. Pēcpusdienas slinkums ir sasniedzis pat mākoņus. Tiem apnicis peldēt padebešos. Tie pārklāj snaudošo kalnu kores kā pūkaina, liega šalle.
Trīs minūšu desmiti. Pēc tam Galileo Galilejs vedīs mani uz ziemeļiem. Ezera ziemeļiem. Galileo Galilejs nav zinātnieks. Nē. Tas ir visai dīvaina izskata ūdens braucamrīks. Izskatās maziņš. Vismaz salīdzinājumā ar to otru. Ar to, kas saucas Italia. Es skatos uz to. Tas ir liels. Tas un nevis tā. Piepeši mani sāk kutināt smiekli. Jo vairāk skatos uz lielo Italia, jo vairāk tas man atgādina milzu sardīņu kārbu. Skatos kā šī kārba piepildās ar cilvēkiem un lēni izbrauc no piestātnes, un nozūd skatienam. Lēni, kā liels, slinks mākonis. Skārda mākonis.
Galileo Galilejs šūpojas sardīņu skārda mākoņa radītajos viļņos. Tam vēl ir pusotra desmita minūšu laika zvilnēt saulītē. Arī Samsonaits zviln. Tikai ēnā. Stāv man iepretīm un zviln. Snauž. Manuprāt guļ. Es joprojām sēžu savā betona maskā. Es domāju par manu smaidu iemeslu. Tas ir burvīgs. Mīļš. Man bez viņa skumji.
Man patīk aizkari. Tie nošķir sauli no manis. Mani no saules. Vienalga. Galvenais, lai nošķir. Aizkari ir Itālijas transporta labākā īpašība. Tie ir visur – vilcienos, autobusos un pat viļņus šķeļošajā Galileo Galilejā. Jauki. Man patīk.
Uzmetu Samsonaitam iznīcīgu skatienu. Tas guļ. Kā vienmēr. Kā visu laiku. Tam nav karsti un tas nav nosvīdis. Vēlos, kaut varētu to teikt arīdzan par sevi. Tomēr tā runāt nozīmētu melot. Melot nav labi. Es zinu. Man tie nav tikai vārdi. Man tā ir pārliecība. Meliem ir lielāks iznīcības spēks nekā visiem Dinamīta kunga izgudrojumiem kopā. Vai tas bija Nobels? Neatminos. Un sekas ir baisas. Sekas ir ledainas. Sekas nobiedē pat Skumju Veceni. Sekas liek tai raudāt. Tamdēļ ar tām ir jārēķinās.
Ezers ir burvīgs. Tas ir liels. Galileo Galilejs nesas pa ezera ūdeņiem šļakstīdamies kā mazs bērns. Es pasmaidu. Jau atkal. Smaidu nespēj noslēpt pat pelēkā betona maska.
Ūdens mirgo un spoguļojas manā dvēselē. Es nespēju pretoties smaidam. Tas apsēž mani. Tas vienkārši iekārtojas manu lūpu kaktiņos un negrasās pazust. Jūtos kā tāds Češīras kaķveidīgais. Un ezers ir mana Aizspogulija. Ar to atšķirību, ka spoguļa vietā ezera ūdens. Ūdensspogulis. Man patīk.
Arī saulei patīk. Tā ķemmē savas zeltainās cirtas un tīksminās pati par sevi. Tā spoguļojas ūdensspogulī. Galileo Galilejs lēkšo pāri viļņiem. Tas atgādina vēja suni. Tam vējš ausīs. Es arī gribu vēju. Gribu vēju savos matos. Tie nav zeltaini. Tie ir kastaņbrūni. Lai gan piedzimu blonda. Viss mainās. Es gribu vēju savos kastaņbrūnajos matos. Gribu aizvērt acis, izplest rokas un apskaut vēju.
Tikai nevajag Leonardo Di Kaprio.
Gribu apskaut vēju. Nē. Gribu ko vairāk. Gribu apskaut pasauli. Vējš sagrauj manu pelēko betona masku. Lēnītēm. Kriksīti pa kriksītim tā sairst. Sairst putekļos. Kā skeleti, kas slēpās manas dvēseles un apziņas mēbelēs. Vien betona maska nebrēc nelabā balsī. Tā pat nevaid. Tā klusē. Kā partizāne. Es nepievēršu tai uzmanību. Tā pazūd.
Burvīgi zilās debesis sudrabota lidmašīna apsien ar sniegbaltu lentu. Lenta šķiet esam trijās dimensijās. Debesis ir skaistas. Tās apžilbina, jo tajās ir ietinusies saule. Pat tumšie stikli nelīdz. Es aizvelku priekšā aizkaru. Vienalga acis žilbst. Samsonaits guļ. Tam vienalga. Cik daudz Samsonaita radinieku ir Ziemeļu pilsētā X… Tie ir apsēduši pilsētu. Tie ir dzīvi. Tie staigā pa ielām. Tiem viss vienalga. Tiem ir vienalga burvīgi zilās debesis. Tiem ir vienalga, jo tie neredz. Tie skatās lejup. Labākajā gadījumā taisni uz priekšu. Tie redz vien sevi. Tie neredz apkārtējos. Tiem vienalga. Viss. Kā gan lai tie pamana burvīgi zilās debesis, ja skatās lejup? Burvīgi zilās debesis ir augšā. Virs galvas. Galva jāpaceļ. Tā var lauzt kaklu. Man vienalga. Es skatos debesīs. Es vēroju balto trīsdimensiju lentu. Debesis ir kā liela dāvana. Dāvana apsieta ar lielu, pūkainu banti. Bante ir prasts vārds, bet man patīk. Nē, nav prasts. Ir vienkāršs. Vai es esmu prasta? Nezinu. Zinu, ka neesmu sarežģīta. Sarežģītībā pazūd burvība.
Es apklustu domāt. Man aizraujas elpa. Es ieraugu, ka notiek brīnums. Brīnums, kas notiek ar mani, kurā notieku es. Galileo Galilejs piebrauc pie piestātnes. Es izkāpju, velkot iepakaļ samiegojušos Samsonaitu. Neliels metāla traps šķir mani no krasta. Es šķērsoju šo tiltiņu un iekāpju pastkartē. Esmu ieradusies Garnjano. Citronu rivjērā.
No comments:
Post a Comment