Ceļojums pastkartēs. La mattina alla milanese

La mattina sul lago, Italia, 2010

Rīts. Es to vēl neredzu, jo smagās metāla žalūzijas ir nolaistas, sargājot mani no +32 grādiem. Taču es to jūtu. Es guļu gultā aizvērtām acīm un jūtu rītu. Klusītēm san gaisa atvēsinātājs virs durvīm. Naktī nācās samazināt tā runas plūdus līdz mazākajam iespējamajam līmenim, lai apmierināti būtu mēs abi – tas varētu turpināt stāstīt par maniem priekšgājējiem šai telpā un es – gulēt. Vai vismaz mēģināt to darīt. Naktī savas attiecības manā galvā centās noskaidrot Nogurums un Miegs. Visbeidzot virsroku guva Miegs, taču tad jau bija rīts. Daudz agrāks nekā tagad. Rīts, kad gulēja pat Milāna.

Rīts klauvē pie istabas terases durvīm. Tas klauvē ar dzidrām zvana skaņām, skaitot stundas. Tās man sajūk, jo skaitļi man nepatīk. Es atveru vienu aci, tad otru, lūpās iegulst smaids. Istaba cenšas mani pārliecināt, ka vēl ir nakts. Ir tumšs. Taču es zinu, ka ir rīts. Es to jūtu.

Ir laiks celties un doties brokastīs. Man patīk viesnīcas, jo tās uz brīdi ļauj justies kā slavenībai. Viss tiek darīts man par prieku. Es varu būt untumaina. Varu būt kaprīza. Varu būt jebkāda. Neviens man nepārmetīs nepārklātas gultas atstāšanu.


Es pieeju pie loga un paceļu smagās metāla žalūzijas. Tad atveru terases stiklotās durvis. Patiesībā tas ir šaurs balkons, kas apvij visu otrā stāva stūraino perimetru. Pag! Nē, šeit tas ir pirmais stāvs, jo apakšējo stāvu tie dēvē par „zemes stāvu”. Skatiens dodas pastaigā pa perimetru. Ignorējot stūrus, tas padara šo perimetru apaļu. Apaļu kā elipsi nevis apli. Mana dvēsele šodien ir tērpusies debesszilā.
Jāiet brokastot. Bet kur gan ir ēdamzāle? Man nav ne jausmas. Naktī bija pārāk daudz visa kā – pārāk +32 grādi un pārāk skaļi manā galvā ķīvējās Nogurums ar Miegu par tiesībām mani apsēst. Man pat nav ne jausmas, kur ir mana pase. Es zinu, tā man bija pirms ienākšanas viesnīcā. Tā man bija vēl sarunājoties ar nakts portjē. Un tad tā pazuda. Ak, jā, viņš to paņēma. Tumšmatainais milānietis to paņēma, kad ārā bija pusnakts un pārāk +32 grādi. Vai tā vēl ir reģistratūrā? To es nezinu. Holivudas trīsuļi manī ir iesaviļņojuši šausmu gadījumus, kad lētticīgiem tūristiem itāļu mafija nozog pases un vēl sazin ko. Milānā ir mafija. To es zinu. To šeit ir daudz un tās visas ir trakas. Katra pa savam. Bagātnieku mafija, kas jūsmo par Versačes izstrādājumiem, apzīmogotiem ar medūzas zelta galvu. Stilīgu dīkdieņu mafija. Viņiem patīk blondās zviedrietes. Tas labi, jo neesmu blonda un neesmu zviedriete. Tūristu mafija, kas nēsājas pa ielām ar papīra iepirkuma maisiem, kam virsū raibu raibie radu raksti – Versace, Armani, Dolce & Gabbana, Roberto Cavalli. No kūkām līdz zirgiem. Mani pieveic žāva. Pag, kura no oriģinālmafijām šeit mitinājās? Comorra?

Nē, ēst iešu vēlāk. Patlaban man vajag biļeti. Jā, biļeti uz vilcienu, kurš mani aizvizinās uz Dezencano. Bet Dezencano nav galapunkts. To es jūtu, lai gan nezinu droši. Jūtu tāpat kā jutu rītu.

Lai iegādātos biļeti ir nepieciešamas divas lietas – nauda un stacija. Pirmā man ir, un visai daudz. Daudz man vienai. Bet vai daudz diviem? Nezinu. Tāpat es nezinu, kur ir stacija. Man ir topogrāfiskais marasms, tādēļ Milānas kartes divos eksemplāros – miniatūrā un attiecībā 1 pret sazin cik tūkstošiem – nedod cerību. Es atceros nakts portjē. Nē, viņš jau būs prom. Būs devies gulēt. Tāpat kā vēl vesels lērums trako milāniešu, kas pusnaktī bija ielās, lai sava prieka pēc radītu sastrēgumus. Un lai man sejā tiktu iemests liesmojošais skaitlis +32. Baisi. Bet kādam tur ir jābūt. Kādam ir jābūt tur, lai es dabūtu atpakaļ savu pasi. Ja tā nav aizmafijota. Un tas, kurš ir reģistratūrā, man pateiks, kur ir stacija. Es zinu, ka tā ir tepat tuvumā. To es nejūtu. To man pasaka karte. Tā pasaka, lai gan pēc tam ietiepīgi klusē par iespējām turp nokļūt. Kā mazs spītīgs bērns, kas nosolījies paturēt uzticēto noslēpumu pie sevis. Tādēļ klusē, jo negrib tapt nodēvēts par pļāpu. Fui! Kartēm ir jābūt pļāpīgām, taču šīs abas klusē. Kā sazvērestību noslēgušas, kamēr es gulēju. Kamēr Nogurums un Miegs ķīvējās manā galvā. Kamēr gaisa atvēsinātājs stāstīja par maniem priekšgājējiem nebeidzamos gaisa runas plūdos. Kamēr es vairs nejutu nakti, bet vēl nejutu rītu.

Milānas svētdienas rīts. Precīzu laiku es nezinu, jo laimīgi cilvēki stundas neskaita. Taču man ir jāskaita stundas un minūtes. No tā ir atkarīga mana uzturēšanās šai pastkartē.