Ceļojums pastkartēs. Neesošās sliedes, skumjas un citi

On the road, Riga, 2011

Es atgriežos Milano Centrale. Šoreiz nenāku viena. Man pievienojas Samsonaits. Tas ir liels un mani tracina. Tracina, jo ir liels. Pārāk liels. Turklāt tas nestaigā kājām. Tas brauc. Tam ir riteņi. Pašam savi.

Ak jā, man vajag telefona karti. Patiesībā divas. Vienu tam, kurš pienaglots pie sienas, un tādu Milano Centrale ir daudz. Otru tam, kas saldi guļ manā plecu somā. Guļ, jo tajā nav dvēseles. Ziemeļnieka dvēsele nespēj izstiepties tik tālu. Ziemeļnieka dvēsele nav elastīga. Tādēļ to mainīšu pret dienvidu dvēseli. Tad telefons pamodīsies.
Pienaglotajam telefonam nepatīk manis piedāvātais plastikāta taisnstūrītis. To nupat nopirku, bet telefons viebjas. Tam nepatīk. Tam negaršo. Es pūlos to pierunāt, bet velti. Tam negaršo karte ar Venēcijas Marka mājvietu. Esmu izmisumā un grasos doties projām. Mani aptur. Aptur kāds dīvaina paskata un pilnīgi pretēja dzimuma cilvēks. Viņš neko nesaka tikai atņem man Svētā Marka bildīti. Jūtos stulba, jo neprotestēju. Cilvēks noplūc stūrīti un atdod man karti. Viņš prasa vai esmu English. Man kauns. Droši vien nosarkstu. Varbūt. Man nav spoguļa, kas to apstiprinātu vai noliegtu. Es apņēmīgi nosaku: no! Šis vārds ir daudzvalodīgs, daudzmēļains, jo lingua ir arī mēle. Nezin kādēļ man par varītēm negribas tapt pieskaitītai pie English. Es runāju savā valodā raiti un bez piepūles. Es daru to pietiekami skaļi. Pietiekami skaļi, lai dīvainais cilvēks un visi, kam intersē, zinātu, ka neesmu es English. Viņš jau neprasīja, vai runāju angliski. Viņš prasīja, vai esmu English. Esmu kosmopolīts, bet negribu būt English. Negribu, jo English uzvedas kā trauku veikalā palaisti savvaļas dzīvnieki.

Es velku Samsonaitu sev iepakaļ. Peroni sākas no ceturtā. Bet man vajag otro. Lai gan šeit nav peroni. Šeit ir sliedes. Mans vilciens atrodas uz neesošām sliedēm. Tas ir aizsūtīts uz sliedēm, kas neeksistē. Aizej tur, nezinu kur. Bet es neesmu pasakas varone un šī nav grāmata. Pasaku vai vēstures, bet nav. Grāmatai ir vāki. Šeit vāku nav. Grāmata ir arī spīdīgs, apaļš plastikāta gabals, ko apzīmē ar burtiem CD-ROM. Arī nekā spīdīga un apaļa šeit nav. Šeit ir Milano Centrale. Šeit var iekāpt vilcienā un braukt uz visām debess pusēm. Esmu izvēlējusies austrumus. Austrumus no Milānas. Dienvidus no Ziemeļu pilsētas X.

Vilciens klusi, neizdvešot ne skaņas, stāv uz sliedēm. Uz sliedēm numur divi. Uz neesošajām sliedēm. Tomēr tās eksistē. Pastāv. Tās nevar aizmukt, jo uz tām stāv vilciens. Gara vagonu virtene. Un šī virtene ir smaga.

Jāuzmanās. Vagoni ir numurēti. Mana biļete neļauj man iekāpt vagonā ar vieninieku uz sāniem. Man jākāpj tur, kur uz vagona sāniem gozējas cipars divi. Durvis ir ciet. Atkal jau durvis. It kā ar stiklu, bet neveras vaļā pašas. Tās gaida, kad tiks atvērtas. Tas, ka esi samaksājis par braucienu vēl nenozīmē, ka vilciens pats tev durvis savas atvērs. Vilciens ir sicīlietis. Un lombardieši savus tautiešus iz Sicīlijas uzskata par sliņķiem. Vilciens ir sicīlietis. Tātad slinks.

Caur stacijas troksni līdz manām ausīm izlaužas vārga dziesmas skaņa. Man kļūst skumji. Uz brīdi. Un tomēr skumji. Varbūt tas ir dziesmas ietekmē. Varbūt tā ir vientulības manipulācija ar manu saprātu. Man nav iemesla skumjām. Milano Centrale es neesmu viena. Te ir daudz tādu kā es. Nedaudz savādāku kā es. Tomēr tie visi ir tādi paši kā es. Un tomēr skumji. Tā nav riebīgā Skumju Vecene, kas nāk ar milzu sīpolu saišķi. Sīpoli saraudina. Sīpoli komandē asaru armiju. Tās klausa. Tās teciņiem vien šļūc pāri vaigiem. Tās neklausa saprāta pavēlēm apstāties. Sastingt. Nekā nebija! Skumju Vecenei ir pārāk daudz sīpolu. Milzīgs sīpolu saišķis. Kā viņa spēj to panest? Bet viņa jau nestaigā kā mēs. Tā ir ilūzija. Un ilūzijas lido. Ilūzijas staigā cauri sienām. Tāpat kā spoki. Un spoki ir ilūzijas. Vismaz man. Es neticu rēgiem. Manā pagātnē ir pārāk daudz rēgu. Es no tiem bijos. Taču tad man apnika. Man apnika baidīties. Man kļuva garlaicīgi baidīties. Es atvēru savas dvēseles skapjus. Atvēru arīdzan apziņas virtuves skapīšus. Es paņēmu saulainu sviferu un šausmu putekļi aizgāja pa gaisu. Kaulainām rokām vicinājās baiļu skeleti. Arī tos izmetu. Satvēru aiz kaulainajiem pirkstiem un izvilku no skapja. Ai, kā tie turējās pretī! Tiem bija labi skapīšos. Bet man bija garlaicīgi. Skumju Vecene ārdījās. Tā apmētāja mani ar sīpolu mizām. Tas nelīdzēja. Tā ķērās pie pašiem sīpoliem. Arī no tā nebija jēgas. Es tikai smīnēju un sviedu laukā skeletus. Tie brēca nelabās balsīs. Mana dvēsele skatījās šausmu pilnām acīm. Bet es grābu kārtējo skeletu aiz kaula un metu ārā. Tie saira gaisā. Tie saira, saskaroties ar saules gaismu. Skumju Vecene tvēra pēc pēdējā milzu sīpola. Es savilku grimasi. Tas bija pārāk kā vienmēr.

Un tad atnāca viņa. Cerību Jaunkundze. Viņa nenāca ar sīpolu saišķi. Viņai riebjas sīpoli. Un asaras. Un skumjas. Tā atnāca pavasarī. Tā atnāca un apbēra mani ar smaržīgiem magnolijas ziediem. Tā šķelmīgi ieskatījās man acīs. Un kopš tā mirkļa es neko neatceros. Neatceros neko par saviem skeletiem. Izņemot to, ka metu tos ārā. Viņa paņēma mani aiz rokas un veda sev līdz. Brīžiem vilkšus vilka. Es protestēju. Es spirinājos pretī. Es iebildu. Vismaz centos. Viņa teica – būs labi. Es neticēju. Viņai bija vienalga. Viņa vien šķelmīgi smaidīja. Viņa zināja ko dara. Es nezināju. Viņa iemeta mani autobusā. Sakravāja manas mantiņas un iemeta autobusā. Kopā ar bariņu padzīvojušu cilvēku. Es piepacēlu uzacs loku. Man acīs bija rakstīts jautājums. Bet viņa vien smaidīja. Jaunkundze zināja, ko dara. Un tagad tā stāvēja cilvēku burzmā Milano Centrale un vēroja mani. Viņa zināja, kurp dodos. Viņa jau toreiz zināja, ka došos turp tagad. Tādēļ viņa mani toreiz iemeta autobusā. Lai tagad es stāvētu Milano Centrale pie neesošajām sliedēm zem garas un smagas vilciena virtenes. Es stāvēju un domāju. Domāju par vilciena durvju atvēršanu. Iepriekš tās man atvēra. Tagad ir jāver pašai. Man bail. Es nezinu vai izdosies. Viņa zina. Viņa stāv burzmas pašā viducī. Gluži kā milzu jūras pašā vidū. Stāv un vēro mani. Vēro manu muļķīgo rīcību. Viņa ir dusmīga. Es zinu. Es jūtu. Zinu, ja atskatīšos, viņas tur nebūs. Izgaisusi. Nozudusi. Slēpjas. Tēlo neredzamo. Bet es redzu. Un viņa zina, ka redzu. Smīns ievelk loku manās lūpās. Es pastiepju roku un pirksti satver Samsonaita rokturi. Es atskatos. Viņa ir izgaisusi. Nozudusi. Slēpjas. Tēlo neredzamo. Bet es redzu. Redzu un pastiepju roku. Pirksti pieduras sarkanajai pogai. Piespiež to. Durvis atveras.

Vilciens sakustas. Pavisam lēni. Pavisam nemanāmi. Tas neraustās kā kolēģis epileptiķis pilsētā X. Tas klusītēm uzsāk ceļojumu. Tas nebaida. Tas ļauj atslābināties. Tas ļauj aizmigt. Milānas pastkarte ir ielikta aploksnē.