Ceļojums pastkartēs. Milano notturna

La notte prima della mattina, Italia, 2010

Milāna pārbauda manu izturību jau ar pirmo mirkli, kad pensijas vecuma šūmahers nogādā mani pie vidēja lieluma nakstmītnes pašā pilsētas centrā.

Leģendas par Itālijas taksistiem nav viss skaisti, bet tukši vārdi vien. Sirmais kungs sagādā man veselu piedzīvojumu pusstundu ilgajā braucienā pa pilsētas ielām. Ielām, kas ir pārpildītas kā galvenā iela Ziemeļu pilsētā X pēc darba laika beigām. Viņš liek auto lavierēt pa sastrēgumu pildījumu tik emocionāli, ka nespēju apvaldīt smaidu.

Mums ziemeļniekiem tas raksturīgi. Mēs staigājam ar betona maskām. Mums bail no emocijām. Mums bail pasmaidīt. Lai gan zviedri smaida. Taču tas ir tāds blonds smaids. Mēs no pretējā krasta ziemeļiem staigājam maskās. Gluži kā karnevālā. Tikai mūsu karnevāls ir skumjš. Depresīvs. Un ilgst visu gadu. Visu mūžu. Un bēgļus mēs nicinām. Bēgļi mums riebjas. Bēgļi nevēlas staigāt betona maskās. Arī es esmu bēgle. Es bēgu. No skumjā karnevāla.

Lai kā necenstos, izvairīties no nakšņošanas Milānā nav iespējams. Tas ir tik nejauki. Tas ir kā lietus rudenī. To neviens negrib, taču tas līst. Tas ir. Tas pastāv.

Piepeši pilsētai ienāk prātā mani šokēt. Tā iemet man acīs milzīgu, liesmojošu skaitli +32C... Ārprāts! Ziemeļu pilsētā X patlaban ir pusnakts, bet šeit nekas par to neliecina. Pat gaisa temperatūra ne. Esmu ieradusies pašā karstākajā laikā ikvienā šīs frāzes nozīmē.

Ar viesnīcu man ir paveicies. Tomēr par to man saka vien zemapziņa, jo pati to novērtēt šonakt +32 grādos pēc visuresošās Celsija skalas nespēju. Lidot reizēm ir tik nogurdinoši…