Ceļojums pastkartēs. Par zvanu dabu

Burano, 2011

Pa vaļējo logu ieplūst baznīcas zvanu skaņas. Es aizveru acis. Man piepeši šķiet, ka atrodos kādā Florences palaco, kam pieaugusi gadsimtiem gara bārda. Es gribu, lai šī skaņa nekad nebeigtos. Es gribu, lai tā piepilda visu šo dienu. Patiesībā visu manu mūžu. Nē, es nevēlos būt mūķene un pakārtot savu dzīvi šīm skaņām. Es vēlos, lai šīs skaņas man pasaka, ka viss būs kārtībā. Vienmēr.

Es pasmaidu. Jau atkal. Es nespēju nesmaidīt. Es nespēju piespiest sevi no jauna aizslēpties aiz derdzīgās, pelēkās betona maskas.

Garnjano es ienīdu zvana skaņas. Garnjano bija apsēdis visnejaukākais zvans, kāds vien iespējams. Tas nespēja klusēt ilgāk par pusi no stundas. Pat naktī. Tas ālējās ik pēc puses no sešdesmit minūtēm. Un tam bija gluži vienalga, ka man gribējās gulēt. Tam neinteresēja tik pasaulīgas lietas. Tam bija uzdots ik pēc noteikta laika ziņot, ka viss ir kārtībā. Un cilvēks pierod. Cilvēks pierod pat pie ūdenskrituma dārdoņas, un tā vairs nešķiet kaitinoša. Atceros, reiz Garnjano pamodos nakts vidū no visneiedomājamākās lietas. Pamodos, jo bija klusums. Absolūts, totāls klusums. Pat strada statale zem mana loga bija apklususi. Un arī zvans klusēja.

Zvans apklust, taču gaiss joprojām turpina vibrēt. Es pasmaidu.

Zvani. Tie ir neatņemama Itālijas sastāvdaļa. Zvani ir visur. Gan milzīgajā, apnicīgajā Milānā, kur ir pārāk piesmēķētas ielas, pārāk +32 grādi pusnaktī, pārāk daudz visa kā, gan Rapallo, ko pasargājošā lokā apskāvis kalns. Vai zvans bija arī Spiazzi? Bija. Noslēpies zem kalna, bet bija.

Zvani. Tie mēdz būt gan jauki, gan gauži apnicīgi. Tādi kā Garnjano zvans, kam nebija miera ne dienu, ne nakti. Bet ir pavisam jauki zvani. Tādi, kas liek iedomāties Visvareno gatavojam sev rīta cafe latte, un zvana skaņas  rodas no sudraba karotītes pieskaršanās smalkai porcelāna krūzītei – viens šāds pieskāriens un gaisā izskan burvīgi liega skaņa.

Zvani. Tiem mūždien līdzi nāk saule. Dzirdot zvanu skaņas es vienmēr redzu sauli. Pat tad, kad tā par varītēm grib aizslēpties aiz mākoņu segas. Nesanāks. Es vienalga redzu. Burvīgi siltu, samīļojošu rītu pie Gardas ezera. Maigu, miegainu pēcpusdienu Ligūrijā. Slinku Milānas svētdienas rītu, kas izliekas guļam pēc nakts uzdzīves. Es redzu. Aizvērtām acīm. Un tas mani sasilda.