Ceļojums pastkartēs. Siesta

La siesta fellina. Torcello, 2011

Siesta. Tas ir laiks, ko itāļi uzskata par normālu dienas sastāvdaļu - kā rītu, vakaru un pēcpusdienu. Tas ir laiks, ko tik ļoti nīst tūristi un citi iebraucēji, kas nav pieraduši pie līdzīgām izdarībām.

Siesta. Tā tracina tikai tad, kad to nesaprot. Arī mani tracināja. Pirms kāda laika. Tagad man siesta netraucē, jo es zinu, kas šim lācītim vēderā. Es zinu, ka no vieniem līdz četriem pēcpusdienā nekas nenotiek. Es zinu, ka šai laikā visiem skatlogiem priekšā ir restes. Es zinu, ka šai laikā darbojas vien daži pārtikas veikali. Vidēji lielie. Arī lielie. Arī dažas kafejnīcas. Un vasarā apkārt klīst vien karstuma apdullināti tūristi.

Manuprāt, siestu vajadzētu ieviest arī Ziemeļu pilsētā X. Siesta nomierina. Tā atslābina. Tā ļauj pagulēt. Tā ļauj atvilkt elpu pēc rīta cēliena mežonīgā skrējiena laikam pa priekšu. Pagulēt... cik tas skan jauki. Savā patiesākajā būtībā esmu nelabojama miegamice. Miegs man uzbāžas vienmēr un visur. Taču tikai ar vienu nosacījumu ļauju tam sevi pārņemt – ja esmu viena.

Mmmm.. es varētu savu esību vienai nosaukt par individuālo siestu. Laiku, kad ego aiziet pačučēt. Laiku, kad ego nedara grēka darbus iedomājoties, ka ir pats svarīgākais pasaules viducī.

Siesta. Tā smaržo pēc miera. Tās skaņa ir pa ielām klimstošo tūristu soļi. Tā ir tveices pārņemta vasara un lietaini rudeņi, tā ir miglaina ziema un pēc magnolijām smaržojošs pavasaris.

Siesta ir mierpilns laiks. Laiks, kad nomierinās pat trauksmainākie darījumu ļaužu prāti. Un individuālā siesta ir laiks, kad nomierinās mans ego. Kad tas uz brīdi nevēlas nevienam pierādīt un parādīt savu svarīgumu.

Siesta. Tik pierasta vietējiem. Tik kaitinoša iebraucējiem. Tā pārņem pat tādu milzu skudru pūzni kā Milānu. Tai ir vara pār visu un visiem. Tai klausa. Tai pakļaujas. Tai ļaujas. Arī es. Es apsēžos uz soliņa starp diviem apelsīnu kokiem mierīgi smaragdzaļa ezera piestātnē. Ezers guļ. Kalni guļ, Pat mākoņi guļ. Siesta šeit pārņem visu un visus. Arīdzan mākoņus.

Es izvelku no somas pabiezu kladi ar ezera zaļuma vākiem un pildspalvu. Pildspalva nav zaļa, tā ir rozā. Kāpēc man ir rozā pildspalva? Nav ne jausmas, tā vienkārši gadījās. Es gudrā, iedvesmu meklējošā leņķī savelku uzaci. Nelīdz. Siesta ir pārņēmusi arī manas domas, nemaz nerunājot par iedvesmu, kas tagad tēlo apburto princesi un nereaģē uz savilktās uzacs saucieniem.

Ir karsts. Siltums joprojām ir ar oderi. Pārsildīts. Kā pārsildīts piens. Es ielieku pabiezo kladi ar ezera zaļuma vākiem un vienkārši gadījušos rozā pildspalvu atpakaļ somā un izstaipos. Izstaipos laiski kā kaķis, un man ir gluži vienalga, ka tā nav pieklājīgi. Ir siesta, un staipīšanās ir siestas sastāvdaļa.

Es palaižu skatienu skrējienā pāri ezeram. Tas neskrien. Tas lēni pārstaigā smaragdzaļo, mierīgo ūdens virsmu un atduras pret miegaini lēkšojošu Galileo Galileju.

Siesta pārņem visu un visus. Vienmēr.