Ceļojums pastkartēs. Vilciens

The Lights, Riga, 2011

Jau atkal esmu Milano Centrale. Savā prātā to vienmēr lamāju. Man tā riebjas. Riebjas, jo ir liela un skaļa. Tāpat kā Milāna. Un tajā ir daudz aizdomīga paskata cilvēku ar vēl aizdomīgāku skatienu. Maniaki. Paskatās uz tevi, un kājas top ledus aukstas. Esmu bailīga pēc definīcijas. Man ir bail no visa un visiem, kad esmu viena.

Murgaina dienas pirmā daļa man padevusies. Naktī nespēju aizmigt. Gulēju stundas divas. Kopā. Pa daļām. Mani bija sagrābusi histērija. Es trīcēju un drebēju kā apšu lapa. Pretīgi. Pēc tam es lidoju. Jau atkal. Un atkal ar divām lidmašīnām. Lielākajā no tām valdīja mežonīgs troksnis, un man piemetās galvassāpes. Nelīdzēja pat siltās bulciņas, plūmju džems un zemeņu jogurts. Man galvā bija motors. Tas pierēca man sajēgu. Cik riebīgi. Aiz loga bija žilbinoši balti mākoņi, taču tas labi. Baltie mākoņi aizžilbina bailes, kas paveras, planējot virs dabīga lieluma Eiropas kartes. Mākoņi rada ilūziju, ka esi uz zemes. Mākoņi pasargā. No bailēm. No panikas. Bet neglābj no motora rēkoņas ausī.

Vilciens ir mans trešais transporta veids šodien. Nē. Tomēr ceturtais, jo pirms lidmašīnām bija vēl automašīna. Pēc lidmašīnām bija autobuss. Autobuss, ko meklēju minūtes divdesmit, jo informācijai bija vienalga. Informācija lasīja žurnālu.

Tagad es beidzot sēžu vilcienā. Man vajag, lai tas aizved mani līdz Dženovai. Genova Piazza Principe.

Caur Milano Centrale stikloto jumtu manu slinki spīdam sauli.

Man ir uznācis neprāts. Esmu nopirkusi biļeti pirmajā klasē, jo gribu uzzināt ar ko tā atšķiras no otrās. Bija arī gauži komisks iemesls – sīknaudas pietika vien pirmās klases biļetei. Nu ja.. divdesmit pirmā gadsimta nabaga studenti brauc pirmajā klasē, jo otrās klases biļeti nevar atļauties… Bet pirmajā klasē ir jauki. Šeit ir klusums. Šeit ir miers. Šeit nav maniaku. Maniaki brauc otrajā klasē. Brauc un skatās geju porno, kamēr pa eju skraida mazi bērni.

13 un 10 minūtes. Dīvaini. 13 un 10 minūtēs vilcienam jāuzsāk čukināt Savonas virzienā, pa ceļam izmetot mani Genova Piazza Principe. Tā tam vajadzēja būt, bet nav. Vilciens ir aizmidzis. Tas guļ ciešā miegā uz septiņpadsmitajām sliedēm. Tas negrasās nekur doties.

13 un 15 minūtes. Joprojām tēlo aizmigušo princesi no pasakas.

13 un 20 minūtes. Mani lēnām pārņem panika. Vai atkal esmu ko sajaukusi? Man tā gadās. Es jaucu visu un vienmēr.

Balss no pretējā sēdekļa mani nomierina. Tā man jautā, vai šis ir vilciens uz Savonu. Atbildu, ka ceru. Es nomierinos, jo neesmu vienīgā, kas sajaukusi vilcienus. It kā tas spētu ko labot, gadījumā ja kļūda ir notikusi. Gadījumā, ja Milano Centrale ir mani piešmaukusi. It kā tas spētu mani katapultēt no vilciena brīdī, kad atklātos biedējošā patiesība.

13 un 25 minūtes. Notiek brīnums. Vilciens pamostas un pavisam nemanot mēs dodamies ceļā.

Lombardija ir plakana. Vismaz tās daļa, ko šķērso miegainais vilciens, kura galamērķis ir Savona. Brīžos, kad iestājas relatīvs klusums, man piepeši šķiet, ka esmu atpakaļ ziemeļos. Ainava ir tik līdzīga. Tik līdzena. Tik plakana. Es sabīstos, taču manas bailes aizskalo rīsu lauks. Un tad vēl viens. Un vēl. Es pasmaidu. Ziemeļos nav rīsu lauku.

Mani vilciens nevedīs līdz Savonai. Neesmu samaksājusi pietiekami daudz, lai tiktu vesta turp. Mani izmetīs Dženovā. Prinča laukumā.

Piepeši aiz loga iestājas tumsa, kas atkal ierauj mani dzīves īstenībā. Tunelis. Smīniņš izstaipās manās lūpās. Tunelis = Ligūrija.

Ligūrijā ir daudz tuneļu. Ligūrija pati brīžiem ir kā bezgalīgs tunelis. Šajos tuneļos ausis aizveras un cilvēks neko vairs nedzird. Ausis cilvēkam aizspiež kalns. Kalnu kutina tam cauri izurbušies miegaini vilcieni. Kalnam kut un tas smejas. Smejas un aizspiež cilvēkam ausis. Reizēm pat sāpīgi.