Ceļojums pastkartēs. Trepes, Viktors Emanuels un brīnumi

Torino, 2008

Milano Centrale. Tas nekur nav rakstīts, bet es zinu, ka tā ir. Esmu atradusi staciju. Meitenei viesnīcas reģistratūrā bija taisnība – to nevar nepamanīt. Arī apmaldīties Milānā nevar. Pat es nevaru. Pat ar savu topogrāfisko marasmu nevaru. Nekādi. Nesanāk.

Kā Itālijā pērk biļetes? Nu jau man gribas smieties, tomēr to nedaru. Esmu bailīga. Visapkārt ir pārāk daudz aizdomīgu tipu, un es esmu viena. Ha! Laikam jau kripatiņa tipiskas sievietes patmīlības manī ir saglabājusies. Man šķiet, ka esmu neatvairāma. Kā tad….

Stacija ir milzīga. Uz ielas ir svētdiena, savukārt šeit jūtos kā iemesta pirmdienā. Ir rīts. Man gribas ēst. Tomēr jāpērk biļete. Nē, vispirms es pirkšu telefona karti. Nē, darīšu to vēlāk, kad braukšu projām no šīs pilsētas, kas nakts tumsonībā mētājas ar lieliem, ugunīgiem burtiem un cipariem.

Ak jā, rinda. Es izvēlos vienu. Vai ātrāko? Nezinu. Tam nav nozīmes. Ieejot stacijā pat pamanījos noskaidrot, ka man vajadzīgais vilciens dodas uz Venēciju. Kādēļ Milāna nav Venēcija? Kādēļ es neesmu Venēcijā? Kādēļ Venēcija ir tik skaista? Vai arī tās ir vien manas iedomas? Rinda sakustas. Es pasperu soli uz priekšu. Troksnis visapkārt, tomēr es jūtos kā pirmklasniece. Man vienai jātiek galā ar biļetes pirkšanu. Tas mani biedē. Biļetes nekož, es zinu. Arīdzan kasieri nekož. Vismaz darba laikā ne. Ja kostu, tos atlaistu no darba. Vai kož pēc un pirms darba laika? Var jau būt. Es nezinu. Un nemaz negribu zināt. Rinda sakustas vēl pāris reižu. Vēl pāris reižu es pasperu soli uz priekšu.
Beidzot tas ir izdarīts. Es stāvu milzu zāles vidū un skatos uz biļeti. Uz kartona gabaliņa ir rakstīts „Desenzano”. Tas nebija sāpīgi. Es pasmaidu. Es eju ēst brokastis.

Milāna ir tik liela, ka es nejūtu Viktora Emanuela galeriju. Nejūtu arīdzan il duomo di Milano. Es eju atpakaļ pa ielu, kuras nosaukuma pirmais vārds liek man smaidīt, un tā ir tik pat tukša kā pirms minūšu diviem desmitiem. Ir svētdiena. Vai arī Viktora Emanuela galerijā ir svētdiena? Galerija. Tajā nav gleznu. Vismaz to tradicionālajā izpratnē nav. Lai gan katra mazā bodīte šai galerijā ir kā glezna. Dzīva glezna. Trīsdimensiju glezna, kas atdzīvojusies un mainās katru mirkli.

Turpat netālu ir arī Trepes. Es jūtu smīnu ievelkam loku manās lūpās. Trepes tās ir tikai vienā valodā. Nu labi, Kāpnes. Skan cēlāk. Bet vai mainās nozīme? Kāpnes un trepes pilda vienu un to pašu funkciju. Taču kāpnes ir no marmora, bet trepes – no koka. Kāpnes ir aristokrātes, trepes – tās ir vienkāršo ļaužu. Kad pirmo, un līdz šim arīdzan vienīgo, reizi ieraudzīju šīs slavenās Trepes, uzacs loks virs labās acs gandrīz izveidoja jautājumzīmi. Trūka vien punkts. Punkta funkciju pildīja acs. Ļoti pārsteigta acs, apsegusies ar vilšanās plīvuru. Iemesls bija neticība. Iemesls bija gluži vai nepatīkams pārsteigums. Trepes ne ar ko neatšķīrās no citām apkārt esošajām mājām. Kādēļ mājām? Tādēļ, ka Trepes ir La Scala.

Automātiskās stikla durvis atveras. Esmu atgriezusies viesnīcā. Vestibils ir tukšs. Tāpat kā naktī, kad bija pārāk +32 grādi. Kad mana pase guva naktsmājas pie tumšmatainā milānieša. Izvirtule. Kad pensijas vecuma šūmahers atveda mani šurp. Taču tagad ir jūtama cilvēku klātbūtne. Naktī viesnīca bija tukša. Naktī es nejutu cilvēku klātbūtni.

Durvis. Tās tracina manu apziņu. Es zinu, tās ir atveramas bez atslēgas vien no istabas drošības. Es zinu, bet mans prāts atsakās būt lētticīgs. Tas domā, ka to grib piemuļķot. Roka pastiepjas pēc mazas bieza, spīdīga papīra mantiņas. Do Not Disturb. Jau atkal smīns izveido loku manās lūpās. Akmeņozolu Meža ražojumos tik bieži ir redzēts, kā ļautiņi karina šādas papīra mantiņas uz durvīm, lai izvairītos no miera traucētājiem. Es atveru durvis un uzkarinu papīra mantiņu uz apaļā, zelta krāsas roktura. Netraucēt. Ha! Jūtos kā princese.

Un tomēr. Man neliek mieru doma par katedrāli. Es to nejūtu, taču domāju par to. Ja minūšu desmitu būtu vairāk, es turp aizietu. Aizietu, lai gan nezinu, kurā debess pusē tā atrodas. Kartēm nav jēgas. Tās klusē. Un man ir topogrāfiskais marasms. Marasms. Kādēļ ar „es” un nevis ar „zē”? Jau atkal nezinu. Bet zināt visu nav iespējams. Zināt visu ir garlaicīgi. Garlaicīgi, jo nav iespējas uzzināt ko jaunu. Zināt visu ir muļķīgi, jo visziņi ir iedomīgi. Zināt visu ir bīstami, jo tad var apnikt dzīvot. Es to nezinu, bet jūtu, ka tā var būt.

Katedrāle ir tuvu, bet es to nejūtu. Tajā nav miera. Es to nejūtu. Es to zinu. Es zinu, jo atceros. Tur bīda solus un liek pārsēsties citur. Tajā nav miera. Tā ir troksnis. Tas tur vienkārši ir. Vienkārši, ne sarežģīti. Tas atrodas tur un negrasās pazust. Tas neļauj maņām atpūsties. Man patīk baznīcas, jo tajās mājo miers. Il duomo di Milano man nepatīk. Tas ir kā Milano Centrale. Tajā ir troksnis. Mazāk cilvēku, bet troksnis tik pat liels. Duomo nav stacija. Tajā nav vilcienu. Un tomēr tas ir stacija. Stacija dvēselei. Stacija, kurā iebrauc uz brīdi, lai pēc tam dotos mājup. Katrai dvēselei ir mājas. Katrai savas. Manai dvēselei ir vairākas. Tā ir aristokrāte. Tai ir gan pilis, gan vienkāršas lauku mājas. Mana dvēsele dzīvo tur, kur Brīnumu Marijas priekšā plešas Brīnumu lauks, blakus plūst Brīnumu kanāls un tam pāri – lietū izmircis Brīnumu tiltiņš. Tādēļ es ticu brīnumiem. Kartē tas atrodas Visgaišākajā Republikā. Venēcijā. Bet es esmu Milānā. Un Milānā ir doms. Arī Ziemeļu pilsētā X ir doms, bet Ziemeļu pilsētas X doms ir luterānis. Tam drīz bruks jumts, jo visiem ir vienalga. Milānas doms pat negrasās sabrukt. Tajā ir pārāk daudz dvēseļu, kurām nedrīkst gāzties virsū. Un dvēselēm nav vienalga. Tām rūp, lai to stacijas jumts tām negāžas virsū, lai nesaplacina.